P. nebija ne jaunule, ne skaistule, taču ievērības viņai netrūka. Par viņu runāja gandrīz visi; daudzi mājās pat turēja viņas portretus teju pie katras sienas. Citi gan zūdījās par tādu apmātību, taču pavisam vienaldzīgo bija maz.
Pie tiem sevi varēju skaitīt pirmos padsmit mūža gadus. Pāris reižu biju viņu redzējis, taču ikdienā biju krietni par tālu, lai veltītu P. ko vairāk par domas krikumu.
Pirmajā tuvākas iepazīšanās reizē viņa šķita cieta, auksta un krietni par vecu, lai rosinātu jebkādas mīlestības jūtas. Viedoklis mazliet mainījās, kad ar draugu starpniecību sāku iepazīt viņas interesantāko pusi. Sāku P. uztvert kā tādu karaļžurku, kas satur kopā visu mūsu dzīvesalu tīklu. Viņas spēka avots tomēr palicis nezināms. Varbūt viņa izdalīja kādas apdullinošas smaržas, varbūt tāda līdzdzīvošana bija no vecvecākiem nemanāmi mantota tradīcija, bet varbūt neviens vienkārši negribēja kļūt par zaimotāju un izstumto, atteikties no visas kompānijas, kuras pastāvēšanai vajadzēja kādu centru - un tad jau arī līdz pierašanai un patikas atrašanai ir pussolis.
Jā, tā patiešām varētu būt.
Tags: paziņas & iedomas