Šoreiz es neslēpšos aiz iniciāļiem un izdomājumiem: stāsts ir par Latviju. Ne Rīgu un cilvēkiem, ne mežiem un mazpilsētām, bet dzimto zemes pleķi, vienīgo, kuru esmu tuvumā iepazinis visām savām maņām.
Tuvākā iepazīšanās parasti bija vasarā. Ziemā viss apsnidzis atpūšas, bet pavasarī un rudenī zemei sanāca tikai steigšus pārskriet pāri. Toties vasarā dobēs un vagās pagāja labākā dienas puse, rušinot zemi līdz nagu aplaušanai.
Taču tā arvien ir tikai virskārta. Pat īpaši sausās un karstās vasarās agrāk vai vēlāk aizraksies pie vēsas un mitrinošas zemes, no kuras pat pirkstus negribēsi laukā celt. Celsi gan vienalga, jo ikviena vaga šķiet garāka par mūžībā, un tās kaimiņienes nekautrēsies nākamajā rītā izsmiet lēnīgumu.
Tomēr vaga nekad nebija pat ne pusē, kad darbs kļuva smagāks. Agrāko prieku par dziļumā paslepto dzīvību nomainīja niknums par virspuses cietumu, kuram katrreiz no jauna jāsitas cauri. Darbs bija vientuļš un vienmuļš, kaulos spieda vēlme piecelties un aiziet, ko beigās arī izdarīju.
Toties vasarā ir silts. Tas arī viss, ko mums patiesībā vajag: mazliet zemes, mazliet lietus, mazliet saules. Tad raksim gan dziļumā, gan tālumā. Varbūt kaut kad pat pasauli uzraksim.
Tags: paziņas & iedomas