Viņš nolaidās šaurajā pusēnas strēmelē starp abām galējībām, saberzēja turekļus un apņēmīgi devās uz priekšu nezināmā virzienā. Sākumā garlaicības, bet brīdi vēlāk jau patiesas intereses vadīts sekoju viņa gājiena trajektorijai. Tā greizumu pamanīju pēc pirmās K. pietuvošanās tumsas joslai, kad viņam līdz tai bija palikusi mazāk nekā pirksta tiesa. Nevilšus sasprindzināju prātu, lai atkārtotu bērnības eksperimentus un aizstumtu K. atpakaļ drošībā, neļautu bedrei viņu aprīt.
Līdz tumsai K. tā arī netika. Kā nojautis briesmas, viņš veica gandrīz 90 grādu pagriezienu un turpināja gājienu tiem pašiem apņēmīgajiem soļiem - šoreiz jau pretī gaismai. Es pasmaidīju un paskatījos apkārt, bet neviens no blakusstāvētājiem, šķiet, nemanīja desmit centimentru attālo dvēseles cīniņu.
Kad atkal pievērsos K. ceļam, viņš jau bija ticis gandrīz līdz saules izgaismotajam laukumam. Pēc pirmā lepnuma uzplaiksnījuma, sajutu sirds kremtas, ka tūlīt viss būs beidzies - gara uzvara rokās un skatītāji var iet mājās garlaikoti un viegli vīlušies.
Tad K. apstājās, vēlreiz saberzēja turekļus un pacēlās spārnos, acumirklī iekarodams trešo dimensiju un sagraudams visas manas ilūzijas par prāta spēku un plašumu.
Tags: paziņas & iedomas