"Vārdi, kas nāca no vecā vīra lūpām, skanēja kā sirmas senatnes šalka, gausi un svinīgi, tikko saprotami, pilni savādu, smeldzošu sēru un mācoša smaguma. Dunošā svinīgo vārdu straume šalca jaunekļa ausīs kā smagi bruņotu veclaiku karapulku gājiens pa rasotu klaju rīta agrumā. (..)Tālu, sen aizgājušu audžu svētīšanas vārdi lija jaunekļa dvēselē sēri un glāstoši, mudināja kā kara taure un aijāja kā mīļas rokas, kā sen pārdzīvotas, vēl tikai zemapziņā nojaušamas laimes atcere."
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}