te

11:51 pm: trūblogings
Es klusēju, kad domāju, un runāju, kad galva ir tukša. Bērnībā es domāju par zosīm un pasaules likteni, vēlāk pievērsos sev, tagad apvāršņi mazliet papletušies. Man vairs nepatīk runāt par sevi. Es neesmu interesants. Man patīk pretrunas. Joprojām spiežu sevi domāt pretēji sev, lai paspertu kādu soli tālāk. Grūti par sevi bez ironijas. Es gribētu iemācīties domāt visādi un rakstīt par visu. Droši vien nomiršu, pirms sanāks.

Agrāk es daudz domāju par nāvi. Es baidījos no ugunsgrēka, kara, zibens un visa, ko nevarēju ietekmēt. To es liku mierā, uztraucos tikai par neietekmējamo. Man patika gulēt gultā un iztēloties pazušanu. Reiz tripā es pazudu pa īstam, tikai tad bija gaisma, ne tumsa no bērnības sapņiem. Es joprojām neesmu aptvēris, ka miršu. Ja nodzīvošu līdz vecumam, būšu gatavojies, bet ne sagatavojies.

Es esmu tāds pats kā visi; tāpat skatu sevi citādu. Mani kaitina lidojošs pašvērtējums gan sevī, gan citos. Kādā pēdējā randiņā viņa man teica, ka katrs iepazītais cilvēks dara cilvēci mazāk melnu; es atbildēju, ka man ir otrādi. Es mēdzu strīdēties strīdēšanās pēc, tomēr ceru arī turpmāk izvairīties no nopietniem strīdiem. Pieaugšana man šķiet tīkama. Es zinu, ka dzīve šķiet sapņa mirklis, bet nezinu, ko tur darīt.

Man ir daži sapņi, kas atkārtojas. Pie psihiatra neesmu bijis un arī negribu. Es parasti jūtos vesels. Man patīk fizkultūra un patīk arī pasaules pētniecība. Agrāk gribēju būt par kādu no dabas pētniekiem. Es ļoti slikti atšķiru kokus, dzīvniekus un putnus. Joprojām brīžiem nožēloju, ka netiecos uz arheologiem, ornitologiem vai citiem tādiem logiem. Es bieži nožēloju izdarīto un nedarīto, spēlēdams attiecīgo ainu galvā kā filmu. Bieži kaunos par neizdarīto, daudz retāk par izdarīto. Man šķiet, ka kauns un nožēla ir nepieciešami veselīgai pilnvērtībai. Veci cilvēki man bieži teikuši, ka galvenais ir veselība. Es viņiem ticu, kaut nespēju sevi iedomāties vecu un slimu.

Man nepatīk mana iztēle. Lasot es gandrīz neko neredzu vizuāli. Bērnībā es bieži sapņoju grāmatas turpinājumu, bet arī tas bija rakstisks: es redzēju grāmatas lapu acu priekšā pieplūstam ar vārdiem. Mani stāsti man vienmēr labāk patīk pirms uzrakstīšanas. Stāsti manā galvā bieži ir ideāli. Man bail, ka esmu netalantīgs krāpnieks, kuru tūlīt, tūlīt pieķers un izģērbs centrālajā laukumā. Pamazām sāku ticēt sev. Ceru, ka nebūšu iedomīgs. Zinu, ka pēc nāves kļūšu par kompostu, tikšu pārstrādāts mikroorganismos, tārpos, pamazām atkal kāpjot augšup pa barības ķēdi. Es neticu reinkarnācijai, bet saprotu gan to, gan paradīzi, spokus un citas ticības.

Es gribētu saprast visu un visus. Es mācos saprast visu un visus. Es ticu sevis audzināšanai. Agrāk man negaršoja gandrīz nekas, tagad ēdu gandrīz visu. Es gribu runāt desmit valodās. Reizēm es gribu iemācīties braukt ar riteni, vadīt mašīnu un peldēt, citreiz neredzu jēgu. Peldēt es pratu, bet vienreiz gandrīz noslīku, pēc tam ilgi negāju ūdenī un tagad esmu aizmirsis. Bērnībā mums bija viens ritenis, kas man bija par lielu, tāpēc neiemācījos braukt. Es zinu, ka ģimenei bija grūti ar naudu, tomēr izdzīvojām. Es domāju, ka manu draugu ģimenēm ir vēl grūtāk, un kaunējos par to. Nesen uzzināju, ka manas mammas mammas vecākiem Moldovā bija liels vīnogu lauks, kuru sovjeti atņēma un vecākus izsūtīja, kur viņi arī nomira.

Domāju, ka mani audzināja no tiem laikiem mantotā veidā un ar līdzīgām vērtībām. Bijām vienkāršie strādnieki ar saimnieku garu. Es nejūtos iederīgs nevienā šķirā, nevienā sabiedrībā. Es ticu, ka cilvēki ir kā salas, kas sanāk kopā tikai kopējā zemes garozā. Man patīk metaforas un simboli. Man patika rakstīt mīklas, bet tagad es runāju tieši. Sveiki, mani sauc Vilis, šis ir mans stāsts, uz redzēšanos.