te

Kā neapšaubāmi pierāda iepriekšējais ieraksts un arī fakts, ka man dzīvoklī stāv par Ls 35 pirkta ģitāra, es esmu Visuma centrs jautājumos par psihodēlisko/progresīvo mūziku. Un tāpēc arī droši varu nodoties citu cilvēku mēģinājumu apsmiešanai. Jo sevišķi tad, ja to izdarīt ir gana viegli. Kā par trijām letiņu grupām, kuras pēdējā laikā esmu vai nu netīšām uzgājis, vai arī esmu dzirdējis pārāk daudz: Soundarcade, The Tribes of the City un Apziņas parazīti. Ok, pēdējo no tām randomā atradu DC un novilku tikai tāpēc, ka viņi nosaukumā izmantojuši vienu no krutākajiem sci-fi gabaliem evah: Kolina Vilsona Apziņas parazītus. Un tagad es analizēšu šo grupu daiļradi, balstoties uz divām-trijām dziesmām, kuras esmu dzirdējis (lielākoties daļēji).

Sāksim ar Soundarcade un neizprotamo U.Rudaka k-ga kaifošanu par viņiem. Par tuvojošos briesmu signālu viņiem veltītajā rakstā "Miroņliānas sulas piliens" pagājušās nedēļas TV Izklaidē kalpoja jau pats sākums: "Bundzinieks sit kā monstrs, basists centrā šķiet tas, kurš tur kopā visu šo parādi (..)". Pirmkārt, ārtrokā/progrokā/psihodēliskajā rokā/postrokā (kādam no šiem stiliem acīmredzot vēlas pieslieties arī Soundarcade, spriežot pēc uzskaitīto grupu saraksta) bundziniekam ne tuvu nav "jāsit kā monstram". Tas nav piedrāzts metāls. Ja es gribētu dzirdēt randomā pa bungām dauzošu "monstru", uzlikšu Cannibal Corpse or smth. Otrkārt, fakts, ka par krutāko grupas locekli ir uzskatāms basists, automātiski liecina, ka viņš vai nu ir Stings, vai arī grupa sūkā (tiesa, tas viens otru neizslēdz, jo arī The Police sūkāja). Tāpat mani sajūsmina arī ģitārista kautrīgais spēlētprasmes novērtējums: "Negribas teikt, ka izmantojam ģitāras pilnvērtīgāk nekā citi, jo pašam mīļākais ģitārgabals ir Nīla Janga saundtreks filmai Mironis." Patiešām piezemēti.

Diemžēl arī muzikāli grupa sūkā. Noklausoties aptuveni piecas (5) minūtes no trijiem dažādiem viņu skaņdarbiem, kas atrodami draugiem.lv, nākas secināt (jau atkal) trīs lietas. Pirmkārt, bundziniekam nav ne mazākās izpratnes par melodijas, ritma vai "neuzbāšanās ar savu idiotiski šķībo un skaļo bungāšanu" koncepcijām. Otrkārt, vokālists ir briesmīgākais pārpratums, kāds vien ir patrāpījies uz skatuves (ok, gabalā Traum(a) dzied cits... tiesa, tikai nedaudz labāk). Atceraties to džeku no pagalma, kurš visu laiku gribēja dziedāt, kaut arī viņam nebija ne mazākā talanta, un viņa balss izklausījās kā konservu bundžas skrāpēšana ar naglu? Jap, šis ir tas. Un, treškārt, basists patiešām ir labākais grupas dalībnieks. Ģitāristi ne vien nav otri krutākie pēc Nīla Janga, bet cenšas tikt garām ar gauži viduvēju spēlētprasmi, to aizstājot ar jau sen nodrāztiem efektiem.

================================

Arī vispārējā sajūsma par The Tribes of the City ir apbrīnojama. Come on, shoegazing bija jauna un moderna lieta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad the scene that celebrates itself bija pašā plaukumā un My Bloody Valentine,  The Jesus and Mary Chain, Ride un, jā, arī Cocteau Twins, kurus tik centīgi piemin paši TTotC, bija stilīgākās grupas tuvā un tālā apkaimē. Bet tas bija pirms 15 piedrāztiem gadiem. Ok, shoegazing cienīšanu vēl varētu piedot - kaut vai tāpēc, ka ir arī daudzas sliktākas ideju smelšanās iespējas. Varētu, ja vien TTotC kaut kādā ziņā to atjaunotu un pievienotu savu "unikālo" skatījumu. Tā vietā mēs saņemam nenoliedzami profesionālas, taču vēl nenoliedzamāk garlaicīgas dziesmas, kurās nav ne kripatas no tās oriģinalitātes, uzdrīkstēšanās un eksperimentēšanas kāres, ar ko slavu izpelnījās augstāk minētās grupas. Nav nekāda iemesla, kāpēc lai es n-tās Loveless plates griešanas vietā klausītos For the Sleepy People (vai kā nu saucās tas jamo albums). Latvijas pārstāvēšana var darboties, well, Latvijā, bet sapņi par viņu "komerciālismu" un "pirmo moderno grupu" ir krietni, krietni pārspīlēti. Tāpat kā apaļās 5/5 un 4.5/5 atzīmes, kuras TTotC saņem mūsu kritiķu vērtējumā. Tiesa, vokālistei gan ir talants, kas vēl jo vairāk disonē ar to muzikālo būri, kurā viņa iesprostota.

=================================

A vot Apziņas parazītus es jau labi sen esmu izdzēsis un man slinkums tos meklēt. Atceros tikai to, ka viņiem bija pareizi uztaustīts neopsihodēliskais fīlings, taču to pamatīgi izbojāja viduvējais vokāls (ko dažās dziesmās aizstāja kviecoša tele or smth) un pārspīlēti pārgudrie teksti, kas labāk kā jebkas cits parādīja, ka grupa principā ir hipsteru kopojums, kas cenšas būt atšķirīgi no "mūs nospiedošās pasaules mūriem" vai kas nu mūsdienās ir stilīgākais drūmiķu teiciens. Un, jā, es labi saprotu ironiju iepriekšējā teikumā. Tāpat kā visā tekstā.

Savu fantastisko daiļradi pagaidām nedemonstrēšu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka saaukstēšanās manas fascinējošās vokālās dotības ir nobīdījusi līdz "neizprotams rūciens - pusminūti ilgs klepus" līmenim. Taču pēc tam pasaulei tiks sniegts Purple Haze kavers vēl nedzirdēti brīnišķīgā izpildījumā.