te

09:09 am: Vot, bļe, pēc milkijposta nevaru atturēties no

Tātad, tēvs ir no Malienas. Cik esmu runājis - viņi tur zemniekojuši kopš aizlaikiem. Vismaz nav zināms laiks, kad tā nav bijis. Varbūt no vectēva puses bijis citādi, bet tā ir sāpīga tēma, jo tēvu uzaudzināja viena pati vecmamma. Zinu, ka viņa pusbrālis reizēm ir pagozējies televīzijā. Vectantes un veconkuļi ir padzīvojuši pa Sibīriju, tēvam un viņa radiem nepatīk ne krievi, ne krievvalodīgie. Vecmamma pat nebija uz dēlu kāzām, jo neviens no viņiem neapprecēja latvieti. Mans tēvocis apņēmi krievu meiteni no Krasnodaras, bet tēvs pats - meiteni no Gagauzijas.

Tātad, māte ir no Gagauzijas. Viņas tēvs bija tīrs gagauzs, māte - Besarābijas bulgāriete. Mājās runāja abās valodās, tagad manējie tur lielākoties bulgāriski un krieviski bazarē. Vecmammas vecākiem tur piederēja vīnogu audzētava, tāpēc krievu vara pateica: "Ba-bai!" un aizsūtīja jamos uz ziemeļiem. Vectēva vecākiem nepiederēja nekas, bet viņš pats otrajā megakarā cīnījās rumāņu pusē. Tad apprecējās un pēc brīža labprātīgi aizlaidās uz Sibīriju. Tobiš, vajadzēja celt māju, bet Gagauzijā mežu ta nav... Pēc tam bija ciema aitu gans, bet vecmamma - vārīja ēdienu skolās un mūrēja krāsnis, lai piepelnītos.

Mamma uz Latviju aizbrauca 18 gadu vecumā ar divām draudzenēm, jo vienai brālis te dienēja, ieprecējās un stāstīja, cik te ir kruta. A mamma visu laiku bija gribējusi braukt projām, turklāt ar pirmo piegājienu nebija tikusi institūtā. Strādāja turpat laboratorijā, bet negribēja gaidīt nākamo gadu, kad institūtā varētu tikt bez rindas. Latvijā stāties tajā nemaz nemēģināja, jo viņai bija sastāstījuši, ka nelatviešus principa pēc neņem. Tāpēc pabeidza tehnikumu - tāpat kā tēvs, kurš pirms tam, btw, arī bija rukājis laboratorijā Olainē. Tad viņi pārcēlās uz pašreizējo Igaunijas pierobežas ciemu, jo tur bija darbs & dzīvoklis.

Tēvam ta nekas (kaut izloksni visi uzreiz uzkoduši), bet māte sākumā regulāri mājās nākusi raudādama. Bijusi episka aizmugures lamāšanās par čigānietēm, kas te sabraukušas vietējiem visu atņemt. Tagad, protams, viņai ir lielākais paziņu tīkls visā apkaimē un otro gadu pēc kārtas uzvarējusi rūpnīcas darbinieku aptaujā par labāko darbinieku.

A es pats... klasesbiedrs ir teicis, ka nevaru pie viņa nākt, jo vecākiem nepatīkot cittautieši, esmu stādināts uz ielas, lai apjautātos, kāpēc atbraucu (gan latvieši, gan krievi, btw) u.t.t., tāpēc, jā, Londonā jūtos daudz brīvāk un mierīgāk. Arī Rīgā piepisušies man nav daudz, bet pietiekami, lai tam par spīti celtu dienvidu asti augstāk gaisā, kaut sevi uztveru kā 3/5 latvieti.