Šorīt, kā parasti, metro nostājos pie vagona sienas un vēroju apkārtējo lasāmvielu. Meitene pa labi no manis (gariem un bieziem, bet nekoptiem blondiem matiem, mazliet zirdzisku seju un novārtā atstātu augumu) lasīja rokasgrāmatu zāļu ķīmijā, bet puisis pie manas kreisās rokas (pagriezies ar seju pret mani, tā ka varēju redzēt zaļās acis aiz brillēm, patuklos vaibstus un kaunummatu kazbārdiņu) - avīžrakstu "So fat, I can't reach my nuts!" Aiz viņa stāvošā meitene bija iedziļinājusies grāmatā "Knowing God", bet sieviete viņai pa kreisi (un man tieši pretī) - Džeinas Ostinas "Persuasion". Kad kāpu ārā, pie durvīm brītiņu pastāvēju blakus ļoti vasarraibumainai un tikpat ļoti rudmatainai sievietei, kurai rokās bija apcerējums par lietu kārtību "Teach Your Children MIND POWER". Nez kāpēc neviens nelasīja žurnālu, ko pie metro ieejas bez maksas dalīja kāds tumsnējs džeks, apbrīnojami vāciskā balsī klaigājot: "Štailišt frēēē!"
A darbā man uz galda ir tikai vietējā Bībele "Chicago Manual of Style". Toties plauktā rokas stiepiena attālumā ir vairāk no Tuvajiem Austrumiem nākušu filozofisku, politoloģisku un kulturālu apcerējumu kā es visā mūžā spētu sagremot. Somā šoreiz "Paris Review" interviju 1. sējums. Varbūt atpakaļceļā palasīšu.
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Paris Review intervijas ir bezgala mīlīgas. Diemžēl ar manu lit. izglītības trūkumu, lielākā daļa autoru ir sveši, bet - jā - labas intervijas un recenzijas ir labas neatkarīgi no to subjekta.
(Reply to this) (Thread)
|
indeed. Turklāt dažas intervijas ieintriģē un pamudina sameklēt kaut ko no autoru sarakstītā.
(Reply to this) (Parent)
So fat I can't reach my nuts! mani iedvsmoja visai dienai.
bet izklausās neticami.
bet izklausās neticami.
(Reply to this) (Thread)
|
tas bija raksts par surikātiem, tho :(
(Reply to this) (Parent)