Bet pār pilsētu kā smacējošs apmetnis pamazām sedzās nakts. Un drīz vien vairs nebija nekā. Sēdēju uz palodzes, skatījos tumsā, līdz sāka sāpēt acis. Nekā.
Un tad, ielas pašā galā, pie pamestajām, dzīvei nederīgajām ēkām, tur, starp vīna izgarojumiem un nevienam nevajadzīgam grabažu kaudzēm - tur iedegās gaisma.
Tags: pasaka
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Un es atkal liekos gulēt, šauboties par savu pasauli.
|
Mīlestība radīja šo pasauli (domāju to burtiski), tātad tai vajadzētu arī iznīcināt. Bet gan jau mēs vēl padzīvosim.
|
Un es alkstu svētuma, taču jāiemācās mīlēt arī fiziskā pasaule. Tā arī ir svēta.