te

11:46 pm: I'm Lonely (But I Ain't That Lonely Yet)
Reizēm es tomēr neizprotu darba sistēmu. Teorētiski spriežot, tagad jau skaitos ārzemju ziņu rīcībā. Vēl vairāk: kā noprotu, Soross to ir padarījis par manu galīgo darbavietu. T.i., vairs nekur nepārvākšos. Ok, pret to man nav iebildumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka sēdēšu krutā vietā pie ventilatora un soli no liela televizora, kur reizēm rāda sportu. Jā, un tur ir četru-piecu stundu darbadiena, kas sākas ap 13. Kruta. Tiesa, tā kā lekciju sarakstu ir izstrādājusi de Sada spalva, var rasties problēmas. T.i., lekcijas sākas pēcpusdienā. KATRU PIEDRĀZTU DIENU. Un, darba sākšana pēc tām (16:30), nozīmētu, ka mājās tikšu ap deviņiem-desmitiem. Ah, well. Poživjom-uvidjem.

Bet jau tagad esmu pamanījis, ka pielikumiem rakstu tikpat, cik tad, kad strādāju tur. Datori, hipiji un stopētāji - laikam visās lietās tieku uzskatīts par ekspertu or smth. Iebildumu gan man nav. 10 000 zīmju rakstīšana dienā ir pārsteidzoši patīkama pārmaiņa pēc iepriekšējās gurķošanās, kad visa diena tika veltīta pāris tūkstošiem (tiesa, vairāk kā puse laika tika pavadīti medījot kaut kādus mistiskus ekspertus).

Un, šķiet, ilgu laiku nespēšu izdabūt no galvas dialogu, kurā pirmdien iesaistījos. Citu cilvēku "romantisko nodomu" atraidīšana rada tikpat sūdīgu sajūtu, kā kurvīša saņemšana pašam. Vismaz, ja tie tika izteikti izcili creepy manierē. Tik creepy, ka kalpo par galveno atraidījuma iemeslu. Ah, well. Fuck it.

Jā, un pēc jaunākā satori literārā devuma izskatās, ka izteikšanās otrajā personā sāk nākt modē. Tai patiešām ir visai īpatnēja garša, kas gribot negribot vedina uz sapņainu, intīmi melanholisku noskaņu un tādu kā antikvāru dvesmu. Tiesa, man jau tas ir apnicis. Pamatīgs trešās personas iztrūkums organismā n stuff.