te

šādas ambīcijas var mudināt uz radīšanu, bet augstāk vērtēju radīšanu "par spīti" - kaut negribas, kaut bail, kaut vienalga - jo citādi nevar. tāda šķiet dabiskāka & īstāka, pilnvērtīgāka.

tas pats attiecas uz ticību, mīlestību un citām dzīvības enerģijas izpausmes formām, btw.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a man tas atkal liekas kā kaut ko no sevis ar varu vilkt ārā, un priekš kam man to. ja nenāk, tad nenāk, nav lemts.

(Reply to this) (Parent)

man visaugstākais punkts šķiet tas, kurā nav ne spīts, ne ambīciju, ne problēmu, ne baiļu: vienā mirklī tu zini, kā būs. pēc tam, jā, tad nāk mokas, radošās krīzes utt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas laikam ir pats dzimšanas mirklis. bet vai tā ir visa radīšana?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, grūti to izskaidrot; man vēl droši vien ilgi būs jādefinē šie jautājumi.
tāpēc jau minēju, ka tas ir augstākais punkts, tas nenotiek bieži, bet ir. rada jau tāpēc, ka citādi nevar, reizēm viss vienkārši gāžas laukā, citreiz noķer idejas astīti un tad dienām, mēnešiem, gadiem! jāvelk laukā.

bet, atgriežoties pie posta galvenās domas, man pašlaik pietrūkst 2 punktu līdz laimei.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tāpēc jau radīšana ir tik interesanta un bezgalīgi pētāma padarīšana...

(Reply to this) (Parent)