te

02:08 am: Klaigas viņu nebiedēja. Ieroču skaņas arī ne. Tās viņš bija gana daudz atklausījies jau sešdesmit astotajā. Taču tagad nemitīgie trokšņi traucēja lasīt, un tas jau vairs nebija piedodami.

Aiz loga atskanēja vēl viens sprādziens. Viņš nervozi sakustējās klubkrēslā, bet pēc nākamā blīkšķa nolika grāmatu kājām gaisā uz blakus stāvošā soliņa. "Jāpaskatās, kas tur notiek," viņš, celdamies kājās, noteica kādam neredzamam sarunas biedram un stingriem, apņēmīgiem soļiem piegāja pie loga.

Tumši zaļie aizkari tikko manāmi vibrēja no āra nākošajās vēsmās, kā brīdinādami par otrpus notiekošo, bet viņš tiem nepievērsa uzmanība. Ātri atrāvis aizkarus vaļā, viņš atspiedās pret palodzi, lai labāk pārredzētu ielu. Tā bija pilna cilvēku. Daži mētājās degošām pudelēm un akmeņiem, un mazos bariņos bruka virsū policistiem, kuri tūlīt pat viņus atgrūda malā vai nogāza zemē. Citi ar plakātiem vai tukšu gaisu rokās centās draudīgi izkliegt dažādus saukļus. Bet lielākā daļa stāvēja, piespiedušies pie māju sienām un tikai reizi pa reizei izskrēja tuvāk ielas vidum, lai ātri uzņemtu kādu kadru un atgrieztos šķietamajā drošībā.

"Idioti," viņš nomurmināja, kādu brīdi paklausījies atkal un atkal atkārtotos saucienus: "Nost ar liekuļiem!", "Varu tautai!" un "Atbrīvojiet valsti!". Lai pastiprinātu domu, viņš atvēra logu, izliecās ārā pa to un atkārtoja domu krietni skaļākā balsī. "Idioti!" viņš kliedza. "Labāk būtu atbrīvojuši paši savu prātu!"

Kad viņš apgriezās un izstiepa rokas, lai aizdarītu logu, tieši sejā iesitās smags - pārlieku smags - ķieģelis. "Nodevējs!" atskanēja no ielas vienā brīdī ar ķermeņa būkšķienu, tam atsitoties pret grīdu.

Tags: pasaka