te

peacemaker @ 11:20 pm: ramblin' on my mind
Kad sākumā manu cibu lasīja trīs cilvēki, mierīgi tajā bliezu visu, kas un kā vien ienāca prātā, izplūstot nejēdzīgi detalizētos stāstījumos un garās pārdomās par katru sīkumu. Būtībā tā bija tuvāk dienasgrāmatai kā jebkas cits līdzšinējā mūžā, izņemot tās pāris nedēļas 7.klasē, kad mēģināju rakstīt īstu dienasgrāmatu. A tagad frendlistē ir ne tikai RL paziņas, bet arī kolēģi un cilvēki, kuru emuāri tādu vai citu iemeslu dēļ mani ieinteresējuši. Un, ja par pirmajiem zinu, ka varu bliezt pohuj cik personisku stuffu, jo viņus tas tikai uzjautrinās, no pārējiem tas jobanais žurnāla raksts iemācījis piesargāties. Turklāt, jo personiskākas pārdomas, jo mazāk gribas tās kādam rādīt. Bet pārdomas pierakstīt vajag - un bez pašcenzūras.

Vienvārdsakot, jāreorganizē ciba. Tojestj, vienkārši jāsāk privātot ieraksti, bļe.

Tas bija agrākā ieraksta paraugs. Tagadējais ar šādu pašu domu būtu: "Eh, vajadzēs lietot visus trīs cibas drošības settingus :/." Vēl pēc pāris gadiem droši vien: "lol, man ienāca prātā rakstīt nopietni". Jo vairāk lasītāju, jo atsvešinātāks autors. Viņš var būt bezgalīgi tuvs tikai tad, ja mērķauditorija ir viens cilvēks vai visa pasaule.