te

No suņiem nekad nevaig bēgt, jo tas izraisa viņos vēlmi tevi ķert, un noķerot pat sakos... Ja pakaļ skrien sunis, vaig apstāties un sastingt, tad arī sunis vairs nesapratīs ko darīt...un tad var sākt ar viņu aprunāties...:)

(Reply to this) (Thread)

Principā suns, kas jau sācis ķert, ar itin lielu prieku noķers to, kas tikko bēga, bet apstājās. Sou, ja sāki bēgt, tad bēdz vai ej pretuzbrukumā.

Bet principā, cik man bijusi saskare ar suņiem, parasti prātīgāk ir a) nelīst viņu teritorijā; b) neapdraudēt viņa saimnieku; c) neapdraudēt viņu; d) neizskatīties aizdomīgi; e) laipni runāties visu laiku; f) nemēģināt glaudīt. Parasti es ļauju rūcošajam, niknajam sunim sev tuvoties, tomēr nepielaižot viņu sev no muguras, bet visu laiku skatoties virsū, ļauju viņam sevi apostīt, un tad ar vārdiem "Mājās!" atbilstošā intonācijā, aicinu "mind his own business". Man laikam vienmēr gadījušies labie suņi, jo tas vienmēr nostrādājis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

gadījumi mēdz būt dažādi, bet tu pateici to pašu ko es domāju, tikai plašākā izklāstā. :)

(Reply to this) (Parent)

Bēgšanas gadījumos suņi parasti ir saimnieku uzrīdīti, tāpēc labāk neriskēju ar viņiem laipni runāties :).

(Reply to this) (Parent)

Tiesa, padomi izklausās saprātīgi. Nākamreiz būs jāmēģina ievērot.

(Reply to this) (Parent)