te

Wow, es pat to visu izlasīju.

Tiešām, wow, jo parasti murgainās prozas darbus izvairos lasīt. Kaut kāds maģisks šarms tavā darbā ir, tas noteikti. Un tas atstāj kaut kādu pēcgaršu (augstprātīga smīna un mērena WTF?! sajūtu). Tomēr, jāsaka, tā, ka patiktu, tā nav.

Riskēšu izgāzties un kristies cilvēku acīs, sacīdams, ka es īsti nesapratu. Nesapratu to dziļo jēgu tam pasākumam, to krutumu. Kā moderni saka: "I don't get it."

Jā, teksts ir bagāts ar jaukām frāzēm, konstrukcijām tēlojumiem, mizanscēnām, kas atsauc atmiņā kaut kādus brīžus no dzīves, sajūtas, bailes, pieredzi, pārdomas..bet tam cauri strāvo tāds "augstās mākslas" fīlings kā satori: tjipa, es rakstu, lai tas būtu maksimāli kruti, inovatīvi, neparasti, mazliet murgaini un nevienam nesaprotami. Šāds stils vienmēr ir kaitinājis, jo es, iespējams, neesmu no tiem cilvēkiem, kas spēj augsto mākslu novērtēt. Vai arī "augstā māksla" ir kaut kāds muļķīgs snobisks izgudrojums, neesoša ilūzija, jeb, tautas valodā, "bullšits".

(Reply to this) (Thread)

Thx par komentu. Nekādas dziļās jēgas stāstam nav. Vienkāršs gabals par noteiktas cilvēku grupas dzīves fragmentu, kuru centos rakstīt tam atbilstošā veidā. Zemteksti, protams, ir, taču tie ir salīdzinoši nebūtiski.

Taču šoreiz pavisam noteikti nekādu "augsto mākslu" taisīt necentos. Mērķis bija labs tripa stāsts. Tāpēc pēc iespējas nīdēju ārā visus liekos stila elementus, cik nu varēju, lai nezaudētu savu rokrakstu un vajadzīgo fīlingu. Īsti neizdevās - tāpēc arī pirms tam rakstīju, ka tā nav nekāda labā literatūra. Tiesa, daļa šķietamo vijebonu, imo, ir nepieciešami - stāsts par psihedēliķu piedzīvojumiem bez psihedēlijas sūkātu. Cita lieta, ka to tur patiešām bija par daudz.

(Reply to this) (Parent)