: Ivo Andričs - Jaunkundze. Nolādētais pagalms
Dubultgrāmatā apvienotos romānus lasīju apgrieztā secībā, un laikam pareizi vien bija. Pēc "Jaunkundzes" nezin vai saņemtos uz "Nolādēto pagalmu" un tāpēc palaistu garām vienu no pēdējā laikā labākajiem lasījumiem. Tagad vienkārši šķiet, ka neesmu sapratis vai aizlasījos garām, jo neko diži vairāk par morālistisku pastāstu 19. gadsimta garā ar 20. gadsimta sākuma dekorācijām nemanīju. Jā, labi uzrakstīts un visnotaļ ievelkošs, taču pēc "Nolādētā pagalma" gaidīju ko vairāk - jo sevišķi no Nobelista. Taču šeit nebija ne tēlu un jēgu savijumu, ne stāstu kaleidoskopa; citos apstākļos par to īpaši nesūkstītos, jo nešķita, ka "Jaunkundze" arī pretendētu uz ko vairāk, taču gaidas un cerības atkal izrāva gabalu baudījumam/guvumam.
Par laimi, "pagalms" piepildīja sākotnējās cerības un gaidas tiktāl, ka nebūtu nožēlojis arī pilnvērtīgu pirkumu, nemaz nerunājot par veiksmīgu parakņāšanos "Otrās elpas" gaiteņa grāmatplauktos. Stāsts par serbu mūku un jaunu, vēstures apsēstu turku augstdzimteni Stambulas bezizejas cietumā sākumā ievelk ar spilgtajiem tēliem un situācijām, taču drīz vien lasīšana pāriet otrajā līmenī, kad paralēli stāstam redzi arī visa pasaulredzējuma attīstīšanos. Pamazām tas kļūst aizvien spēcīgāks, un sirdi pārņem apjauta, ka varam droši iet mājās un vērt acis ciet, jo viss tāpat ir zaudēts iedomu tīklos. Tai tieši pa pēdām seko otra: bā, stāsti tomēr ir sasodīti kruta lieta.
Tags: divās rindkopās, eiropa, fic
Dubultgrāmatā apvienotos romānus lasīju apgrieztā secībā, un laikam pareizi vien bija. Pēc "Jaunkundzes" nezin vai saņemtos uz "Nolādēto pagalmu" un tāpēc palaistu garām vienu no pēdējā laikā labākajiem lasījumiem. Tagad vienkārši šķiet, ka neesmu sapratis vai aizlasījos garām, jo neko diži vairāk par morālistisku pastāstu 19. gadsimta garā ar 20. gadsimta sākuma dekorācijām nemanīju. Jā, labi uzrakstīts un visnotaļ ievelkošs, taču pēc "Nolādētā pagalma" gaidīju ko vairāk - jo sevišķi no Nobelista. Taču šeit nebija ne tēlu un jēgu savijumu, ne stāstu kaleidoskopa; citos apstākļos par to īpaši nesūkstītos, jo nešķita, ka "Jaunkundze" arī pretendētu uz ko vairāk, taču gaidas un cerības atkal izrāva gabalu baudījumam/guvumam.
Par laimi, "pagalms" piepildīja sākotnējās cerības un gaidas tiktāl, ka nebūtu nožēlojis arī pilnvērtīgu pirkumu, nemaz nerunājot par veiksmīgu parakņāšanos "Otrās elpas" gaiteņa grāmatplauktos. Stāsts par serbu mūku un jaunu, vēstures apsēstu turku augstdzimteni Stambulas bezizejas cietumā sākumā ievelk ar spilgtajiem tēliem un situācijām, taču drīz vien lasīšana pāriet otrajā līmenī, kad paralēli stāstam redzi arī visa pasaulredzējuma attīstīšanos. Pamazām tas kļūst aizvien spēcīgāks, un sirdi pārņem apjauta, ka varam droši iet mājās un vērt acis ciet, jo viss tāpat ir zaudēts iedomu tīklos. Tai tieši pa pēdām seko otra: bā, stāsti tomēr ir sasodīti kruta lieta.
Tags: divās rindkopās, eiropa, fic