ņemot vērā nakts stundu un nemainīgo aktivitātes līmeni, nākas secināt, ka pārsteidzoši efektīva man sanākusi pāreja uz vitamīniem (vienkārši vitamīniem - un piracetamu, bet tas tā. š, un rakstīšanu, kas patiesībā varētu būt izšķirošais faktors). Tripreporta gan nebūs. :
Bet, jā, patiesībā tas ir kā nostāstā par Nasretdinu, kur viņš klejoja pa jūras krastu, apbrīnodams tās spēcīgo putošanos. Kad uznāca slāpes, viņš iebrida ūdenī, iesmēla to tibeteikā un kāri iedzēra. Protams, tūlīt sekoja skaļa splaudīšanās un lamāšanās, un Nasretdinam nācās sodoties iet projām iekšzemē meklēt aku. Atradis to un kārtīgi nodzēries, viņš paņēma ūdeni tibeteikā un devās atpakaļ pie jūras. Atgriezies krastā, Nasretdins ar plašu vēzienu aizlidināja ūdeni jūrā un nokliedzās: "Beidz rēkt un lielīties ar savu spēku - labāk pagaršo, kādam jābūt kārtīgam ūdenim!"
Bet, jā, patiesībā tas ir kā nostāstā par Nasretdinu, kur viņš klejoja pa jūras krastu, apbrīnodams tās spēcīgo putošanos. Kad uznāca slāpes, viņš iebrida ūdenī, iesmēla to tibeteikā un kāri iedzēra. Protams, tūlīt sekoja skaļa splaudīšanās un lamāšanās, un Nasretdinam nācās sodoties iet projām iekšzemē meklēt aku. Atradis to un kārtīgi nodzēries, viņš paņēma ūdeni tibeteikā un devās atpakaļ pie jūras. Atgriezies krastā, Nasretdins ar plašu vēzienu aizlidināja ūdeni jūrā un nokliedzās: "Beidz rēkt un lielīties ar savu spēku - labāk pagaršo, kādam jābūt kārtīgam ūdenim!"
"Līdz pat 18.gadsimtam pasūtītāja aizsardzība sargāja māksliniekus no tirgus, tādēļ viņi bija pakļauti pasūtītājam un viņa nolūkiem. Mūsdienu dižā mākslasdarba bezmērķīgums dzīvo, pateicoties tirgus anonimitātei. Tirgus prasības izpaužas tik daudzējādi, ka mākslinieks tiek atsvabināts no kādas noteiktas prasības - protams, tikai zināmā mērā, jo viņa autonomijai kā tādai, kas viņam dota kā vienkārši pieciestam, visas buržuāziskās vēstures garumā ir pievienots nepatiesības moments, kas galu galā izvērsies līdz mākslas sabiedriskai likvidācijai." (No Horkheimera/Adorno Apgaismības dialektikas) :
Tas sasaucas ar pēdējo dienu pārdomām, kāpēc mani tik ļoti ieinteresējis tas Vecpilsētas konkurss, ka es pie tā strādāju paralēli sesijai un visu pārējo rakstudarbu vietā. Pirmā atbilde bija: konkrēts mērķis, kas ir mazliet ārpus komforta stāvokļa, līdz ar to piespiež iespringt. Otra doma: ierobežojumi vienmēr veicina radošas, jaunas pieejas, kas ir sehr gut. Bet nu tad arī trešā: vai patiešām rakstot kādam konkrēti jūties brīvāks, kā rakstot anonīmai auditorijai?
Gan Vonnegūts, gan Kings uzsvēra nepieciešamību rakstīt kādai vienai personai. ("Write to please just one person. If you open a window and make love to the world, so to speak, your story will get pneumonia" - no Vonnegūta ievada Bagombo Snuff Box.) Esmu mēģinājis tā darīt, bet rezultāts nav mani apmierinājis - pārāk burtiski sekoju. Tagad pieeja ir cita - redzēsim čo i kak.
Un, nē, šī viena persona nevari būt tu pats - vismaz ne pastāvīgi. Pieriebjas, turklāt tas ierobežo, jo pamazām arvien labāk uzzini, kas tev patīk - un tad var sākties atražošana. Vismaz es citos redzu daudz plašākas variācijas iespējas. Var pamēģināt tā, var pamēģināt šitā. Protams, tas, kā redzam otru, jebkurā gadījumā ir paša atspulgs - tomēr vismaz caur zināmu filtru izlaists. Varbūt tāpēc arī labāk redzēt konkrētu cilvēku kā potenciālo lasītāju, jo iedomāts "ideālais lasītājs" ir, pirmkārt, bezpersonisks, otrkārt, tu pats. Šādi vismaz ir nepieciešamība iespringt. Tāpēc reizēm varētu būt veselīgi rakstīt, lai iepriecinātu kādu, kurš tev ir svešs vai pat nepieņemams. Lielāka iespringšana var dot lielākus augļus. Pēc tam gan jāatgriežas, lai saglabātu veselo saprātu.
(tas gan nenozīmē, ka es rakstu odu alkoholam. vai alkoholam vispār.)
Tas sasaucas ar pēdējo dienu pārdomām, kāpēc mani tik ļoti ieinteresējis tas Vecpilsētas konkurss, ka es pie tā strādāju paralēli sesijai un visu pārējo rakstudarbu vietā. Pirmā atbilde bija: konkrēts mērķis, kas ir mazliet ārpus komforta stāvokļa, līdz ar to piespiež iespringt. Otra doma: ierobežojumi vienmēr veicina radošas, jaunas pieejas, kas ir sehr gut. Bet nu tad arī trešā: vai patiešām rakstot kādam konkrēti jūties brīvāks, kā rakstot anonīmai auditorijai?
Gan Vonnegūts, gan Kings uzsvēra nepieciešamību rakstīt kādai vienai personai. ("Write to please just one person. If you open a window and make love to the world, so to speak, your story will get pneumonia" - no Vonnegūta ievada Bagombo Snuff Box.) Esmu mēģinājis tā darīt, bet rezultāts nav mani apmierinājis - pārāk burtiski sekoju. Tagad pieeja ir cita - redzēsim čo i kak.
Un, nē, šī viena persona nevari būt tu pats - vismaz ne pastāvīgi. Pieriebjas, turklāt tas ierobežo, jo pamazām arvien labāk uzzini, kas tev patīk - un tad var sākties atražošana. Vismaz es citos redzu daudz plašākas variācijas iespējas. Var pamēģināt tā, var pamēģināt šitā. Protams, tas, kā redzam otru, jebkurā gadījumā ir paša atspulgs - tomēr vismaz caur zināmu filtru izlaists. Varbūt tāpēc arī labāk redzēt konkrētu cilvēku kā potenciālo lasītāju, jo iedomāts "ideālais lasītājs" ir, pirmkārt, bezpersonisks, otrkārt, tu pats. Šādi vismaz ir nepieciešamība iespringt. Tāpēc reizēm varētu būt veselīgi rakstīt, lai iepriecinātu kādu, kurš tev ir svešs vai pat nepieņemams. Lielāka iespringšana var dot lielākus augļus. Pēc tam gan jāatgriežas, lai saglabātu veselo saprātu.
(tas gan nenozīmē, ka es rakstu odu alkoholam. vai alkoholam vispār.)