:
Vot šodien, braucot mājās, domāju, kā būtu pareizāk sadalīt uzmanību starp stāstu labošanu/slīpēšanu un jaunu rakstīšanu. No vienas puses, pēdējos gados es nekad neesmu atstājis stāstus pusgatavus vai, vēl jo vairāk, sākotnējā versijā - vienkārši sirdsapziņa neļauj, jo redzu, ka spēju labāk. Turklāt labošana/slīpēšana attīsta no radīšanas atšķirīgu, tomēr arī tajā ļoti, ļoti noderīgu skillsetu (un stāstu/to rakstīšanas uztveri), pat ja pagaidām nepietiek skillu, lai stāstus uzlabotu līdz izcilībai.
Vienlaikus labojot var iekrist loopā, kad skrien pa riņķi, pa riņķi vien, ņemoties ar gabalu līdz būtībā nojūdzies un neko jaunu neiegūsti (& stāstu arī neuzlabo) + pagaidām es tīri objektīvi nespēju uzlabot līdz gribētajam (t.i., labam) līmenim + dažiem stāstiem vienkārši ir mazs potenciāls + tādējādi netiek attīstīts cits, ne mazāk noderīgs skillsets, kurš, novārtā pamests, ar laiku arī zūd.
Variants "abi kopā", tobiš, paralēli rakstīt vienu stāstu un labot otru, neiet krastā, jo vismaz man vajag pārcelties uz dzīvi rakstāmā/labojamā gabala pasaulē, lai pienācīgi pie tā strādātu. Un starp pasaulēm nav nemaz tik viegli lēkāt - vēl jo vairāk tāpēc, ka ir arī realitāte (?).
(protams, atbilde ir vienkārša: jāstrādā vairāk. bet uz galda stāv divi darbi, pie kuriem jāpiestrādā + divi, kuri prasa pilnīgu pārrakstīšanu - bet galvā/datorā ir paliela ideju čupa & rokas nereti tā vien niez uzrakstīt ko jaunu, kas pēc tam pievienojas labojamo/slīpējamo darbu kaudzei.)
Vienlaikus labojot var iekrist loopā, kad skrien pa riņķi, pa riņķi vien, ņemoties ar gabalu līdz būtībā nojūdzies un neko jaunu neiegūsti (& stāstu arī neuzlabo) + pagaidām es tīri objektīvi nespēju uzlabot līdz gribētajam (t.i., labam) līmenim + dažiem stāstiem vienkārši ir mazs potenciāls + tādējādi netiek attīstīts cits, ne mazāk noderīgs skillsets, kurš, novārtā pamests, ar laiku arī zūd.
Variants "abi kopā", tobiš, paralēli rakstīt vienu stāstu un labot otru, neiet krastā, jo vismaz man vajag pārcelties uz dzīvi rakstāmā/labojamā gabala pasaulē, lai pienācīgi pie tā strādātu. Un starp pasaulēm nav nemaz tik viegli lēkāt - vēl jo vairāk tāpēc, ka ir arī realitāte (?).
(protams, atbilde ir vienkārša: jāstrādā vairāk. bet uz galda stāv divi darbi, pie kuriem jāpiestrādā + divi, kuri prasa pilnīgu pārrakstīšanu - bet galvā/datorā ir paliela ideju čupa & rokas nereti tā vien niez uzrakstīt ko jaunu, kas pēc tam pievienojas labojamo/slīpējamo darbu kaudzei.)