te

11:42 pm: Pleijerī esmu paņēmis gandrīz labāko gigabaitā iespējamo mūzikas izlasi. Lenona "Imagine" un "Plastic Ono Band" kā mūžīgie favorīti, pie kuriem atgriezties atkal un atkal, Speck Mountain "Summer Above", lai naktīs varētu skatīties zvaigznēs, nedomājot par karu un vātainajiem suņiem ziņās, Spriguns "Time Will Pass" ir vnk kruts pastorāls folkroks, Artura Lii (ex-Love) "Vindicator" un Hendriksa pirmie divi albumi gadījumiem, kad vajag draivīgāku stuffu, Dilana "Blood on the Tracks", ja sagribēsies gremdēties atmiņās, pāris Hūkera un Nīla Janga solokoncerti, ja uznāks luste klausīties tekstos un Kārenas Daltones agrīno mājas demo albums "Green Rocky Road", lai atveldzētu dvēseli.

Tiesa, neko no tā visa pagaidām nav sanācis tā īsti klausīties. Pēdējos pāris mēnešos mūziku kā fona troksni spēju izmantot vairs tikpat kā neizmantoju. Taču arī klausīties īsti negribas. Lauku- un remontdarbu pārtraukumos lielākoties ēdu, uzgeimoju vai paskatos olimpiskās spēles. Vakaros rakstu vai pļāpāju ar tēvu.

Arī darba laikā mūziku neklausos. Nedrīkst. Darbs ir meditācija. Labākā un īstākā. Esmu pārliecināts, ka tieši fizisks darbs arī ir visu budistu un pārējo klosteru pamatā. 24 stundas dienā sēžot lotosa pozā drīzāk nomērdēsi kājas kā gūsi apgaismību. Taču pēc kārtīga darba paliek tikai pamatdomas. Visa būtība. Pilsētas darbs mani dienas beigās iztukšo garīgi, un prātā nāk tikai izmocītas un saraustītas domas. Šeit tās plūst mierīgi un pamatīgi kā Daugava, jo uzmanību pastāvīgi nenovērš miljons citu lietu.

Rīt rakšu komposta grāvi, lol.