Faktiski sliktākais no stāšanās vienatnē pretī pilsētai jau 16 gadu vecumā bija savu sakņu zaudēšana - ne tuvu nebiju pietiekami gudrs un nobriedis, lai no tā pasargātos. Tagad, pirms pāris dienām atgriežoties laukos/mājās, sajutos kā nokļuvis ciemos. Tas mani nobiedēja un šeit atgriezos agrāk kā plānots. Taču Rīgas darbaļaudīm ir dabiska un saprotama nepatika pret ņedojobnutiem rakstniekiem, bet pret vietējo inteliģenci - cilvēkiem, kuri lielākoties nav ne zosis ganījuši, ne ābolus čiepuši, ne sijājuši trešās šķiras miltus, lai varētu uzcept maizi - dabiska un saprotama nepatika ir man pašam. Tāpēc tagad sēžu dzīvoklī, kurīju zāli un domāju, kur man palikt, bļe? :
(viss sākās, kad kārtējās bezmērķīgās klīšanas laikā bēgu no ļaunprātīgi noskaņota kovārņa. pagāju garām pārim, kurš apsprieda dienišķās rūpes un izdzirdēju, ka sieva ar skumju nicinājumu balsī nosaka: "a ņekotorim, vot, vsjo horosho..." tad atcerējos, ka par dzīvi laiks spriest ir tikai tiem, kas no tās ne sūda nesaprot.)
Tags: e/n
(viss sākās, kad kārtējās bezmērķīgās klīšanas laikā bēgu no ļaunprātīgi noskaņota kovārņa. pagāju garām pārim, kurš apsprieda dienišķās rūpes un izdzirdēju, ka sieva ar skumju nicinājumu balsī nosaka: "a ņekotorim, vot, vsjo horosho..." tad atcerējos, ka par dzīvi laiks spriest ir tikai tiem, kas no tās ne sūda nesaprot.)
Tags: e/n