te

peacemaker @ 11:35 pm: Faktiski sliktākais no stāšanās vienatnē pretī pilsētai jau 16 gadu vecumā bija savu sakņu zaudēšana - ne tuvu nebiju pietiekami gudrs un nobriedis, lai no tā pasargātos. Tagad, pirms pāris dienām atgriežoties laukos/mājās, sajutos kā nokļuvis ciemos. Tas mani nobiedēja un šeit atgriezos agrāk kā plānots. Taču Rīgas darbaļaudīm ir dabiska un saprotama nepatika pret ņedojobnutiem rakstniekiem, bet pret vietējo inteliģenci - cilvēkiem, kuri lielākoties nav ne zosis ganījuši, ne ābolus čiepuši, ne sijājuši trešās šķiras miltus, lai varētu uzcept maizi - dabiska un saprotama nepatika ir man pašam. Tāpēc tagad sēžu dzīvoklī, kurīju zāli un domāju, kur man palikt, bļe?

(viss sākās, kad kārtējās bezmērķīgās klīšanas laikā bēgu no ļaunprātīgi noskaņota kovārņa. pagāju garām pārim, kurš apsprieda dienišķās rūpes un izdzirdēju, ka sieva ar skumju nicinājumu balsī nosaka: "a ņekotorim, vot, vsjo horosho..." tad atcerējos, ka par dzīvi laiks spriest ir tikai tiem, kas no tās ne sūda nesaprot.)