:
Nekādi nevaru saprast, vai man patīk PES'08 Wii versija. Pamatprincips - futbola RTS, kurā jebkurā brīdī vari ar pointeri izrīkot jebkuru spēlētāju - ierullē. Taču cīņas karstumā (jo sevišķi pie vārtiem), to ir grūti izmantot ātri un precīzi, jo bieži vien uzmanība no spēlētāja ar bumbu jānovērš uz citiem spēlētājiem, bet tikmēr bumbu ir sasodīti viegli zaudēt. Bet tas droši vien ir prakses un prasmes jautājums. Atšķirībā no sišanas, kura notiek pilnībā automātiski un bez jebkādām iespējām to ietekmēt. Līdz ar to nav reti izsaucieni: "Bļeģ, nahuj tu, suka jobanā, siti tālajā stūrī, ja piderass vārtsargs acīmredzami pārvietojās uz to?"
Bet jebkurā gadījumā tas ir labi nostrādāts mēģinājums pilnībā pārveidot virtuālo futbola spēlēšanu, to balstot drīzāk uz stratēģiju un taktiku, ne refleksiem. Savukārt attieksme pret to ir gaumes jautājums. Tāpat kā lietotājam pieejamo statu noreducēšana uz 6-7 pamatlielumiem un "special skills", kā arī sengaidītā Master League pārveidošana (uz tikai nedaudz mazāk gejisko "Champion's Road" or some shit). Šīs abas lietas pilnībā atbalstu, jo iepriekšējās versijas prasīja pārāk lielu mikromenedžēšanu vienkāršam futbolam, ko fiksi uzspēlēt pirms gulētiešanas. Tāpat kā kontroļu novienkāršošanu - iepriekšējās inkarnācijās ņikak nevarēju atcerēties divdesmit pogas un to kombinācijas ikvienam fintam. Šeit iztiek bez tamlīdzīga krepa.
Tiesa, interfeiss kļuvis vēl idiotiskāks, turklāt atņemtas pilnīgi un galīgi visas taktiskās opcijas, izņemot spēlētāju izvēli un formāciju. Turklāt spēle kļuvusi krietni vieglāka - pēc divu stundu spēlēšanas jau nākas izmantot otru augstāko grūtības līmeni, a iepriekšējos PES pat defoltais bija pārāk grūts. Pagaidām gan cīņas tajā ir ļoti saspringtas, so there's that.
Tags: games
Bet jebkurā gadījumā tas ir labi nostrādāts mēģinājums pilnībā pārveidot virtuālo futbola spēlēšanu, to balstot drīzāk uz stratēģiju un taktiku, ne refleksiem. Savukārt attieksme pret to ir gaumes jautājums. Tāpat kā lietotājam pieejamo statu noreducēšana uz 6-7 pamatlielumiem un "special skills", kā arī sengaidītā Master League pārveidošana (uz tikai nedaudz mazāk gejisko "Champion's Road" or some shit). Šīs abas lietas pilnībā atbalstu, jo iepriekšējās versijas prasīja pārāk lielu mikromenedžēšanu vienkāršam futbolam, ko fiksi uzspēlēt pirms gulētiešanas. Tāpat kā kontroļu novienkāršošanu - iepriekšējās inkarnācijās ņikak nevarēju atcerēties divdesmit pogas un to kombinācijas ikvienam fintam. Šeit iztiek bez tamlīdzīga krepa.
Tiesa, interfeiss kļuvis vēl idiotiskāks, turklāt atņemtas pilnīgi un galīgi visas taktiskās opcijas, izņemot spēlētāju izvēli un formāciju. Turklāt spēle kļuvusi krietni vieglāka - pēc divu stundu spēlēšanas jau nākas izmantot otru augstāko grūtības līmeni, a iepriekšējos PES pat defoltais bija pārāk grūts. Pagaidām gan cīņas tajā ir ļoti saspringtas, so there's that.
Tags: games
:
Patiesībā psihedēlisko vielu lietošana ir bijusi tā vērta kaut vai tāpēc vien, ka ir atmodinājusi un neiedomājami bagātinājusi vizuālo iztēli. Manā apziņā līdz šim gandrīz viss radās tīrā ideju formā vai (krietni biežāk) rakstītā veidā. Tobiš, aizverot acis vai sapņojot redzēju visu uzrakstītu uz papīra. Reizēm tas bija (interesantāks) turpinājums tobrīd lasītajai grāmatai, reizēm jauni piedzīvojumi, bet tos visus es iztēlē lasīju grāmatā - tiesa, ātrāk kā īstenībā, lappusei veltot ne ilgāk kā pāris sekundes. Taču krāšņu ainu vietā pat bērnības sapņos un drudža murgos labākajā gadījumā redzēju vien blāvas figūras.
Tagad tas ir mainījies. Lai gan vēl aizvien domas, sakāmie vārdi un idejas apziņā vispirms tiek uzrakstītas, nu vajadzības gadījumā varu arī izsaukt sirreālus tēlus, vērot neiespējamas ainas un redzēt visu to, par ko savos dzejoļos raksta jaunas meitenes. Tiesa, reālas lietas un cilvēkus atmiņā atsaukt joprojām nespēju. Ja nu tikai vecākus un brāli. Bet esošajiem un bijušajiem draugiem un draudzenēm joprojām neatceros ne sejas vaibstus, ne matu krāsu, ne jebko citu - ja vien par to neesam runājuši, vai vēl labāk - rakstījuši.
A moš tā vienkārši saucas pieaugšana. Hvz.
Tagad tas ir mainījies. Lai gan vēl aizvien domas, sakāmie vārdi un idejas apziņā vispirms tiek uzrakstītas, nu vajadzības gadījumā varu arī izsaukt sirreālus tēlus, vērot neiespējamas ainas un redzēt visu to, par ko savos dzejoļos raksta jaunas meitenes. Tiesa, reālas lietas un cilvēkus atmiņā atsaukt joprojām nespēju. Ja nu tikai vecākus un brāli. Bet esošajiem un bijušajiem draugiem un draudzenēm joprojām neatceros ne sejas vaibstus, ne matu krāsu, ne jebko citu - ja vien par to neesam runājuši, vai vēl labāk - rakstījuši.
A moš tā vienkārši saucas pieaugšana. Hvz.
Current Music: David Bowie - I Can't Read