te

peacemaker @ 12:50 am: Patiesībā psihedēlisko vielu lietošana ir bijusi tā vērta kaut vai tāpēc vien, ka ir atmodinājusi un neiedomājami bagātinājusi vizuālo iztēli. Manā apziņā līdz šim gandrīz viss radās tīrā ideju formā vai (krietni biežāk) rakstītā veidā. Tobiš, aizverot acis vai sapņojot redzēju visu uzrakstītu uz papīra. Reizēm tas bija (interesantāks) turpinājums tobrīd lasītajai grāmatai, reizēm jauni piedzīvojumi, bet tos visus es iztēlē lasīju grāmatā - tiesa, ātrāk kā īstenībā, lappusei veltot ne ilgāk kā pāris sekundes. Taču krāšņu ainu vietā pat bērnības sapņos un drudža murgos labākajā gadījumā redzēju vien blāvas figūras.

Tagad tas ir mainījies. Lai gan vēl aizvien domas, sakāmie vārdi un idejas apziņā vispirms tiek uzrakstītas, nu vajadzības gadījumā varu arī izsaukt sirreālus tēlus, vērot neiespējamas ainas un redzēt visu to, par ko savos dzejoļos raksta jaunas meitenes. Tiesa, reālas lietas un cilvēkus atmiņā atsaukt joprojām nespēju. Ja nu tikai vecākus un brāli. Bet esošajiem un bijušajiem draugiem un draudzenēm joprojām neatceros ne sejas vaibstus, ne matu krāsu, ne jebko citu - ja vien par to neesam runājuši, vai vēl labāk - rakstījuši.

A moš tā vienkārši saucas pieaugšana. Hvz.