Nu jau ir pagājuši, šķiet, četri gadi, kopš beidzu rakstīt kā idiots un pirmo reizi uzdevu sev jautājumu, vai pats ticu tam, ko daru. Tas notika Zviedrijā - līdz šim manā vienīgajā braucienā uz ne-PSRS valsti. Tur arī manā īpašumā nokļuva oranžā jaka un CD ar krišnaītu skandētām mantrām, ko uzdāvināju brālim... kaut kādā sakarā. Kad sēdēju āra kafejnīcā kanāla malā un klausījos Rolling Phones (nopietni, tāds bija grupas nosaukums) izpildītos Smokie gabalus, zobā iestrēga niecīgs rieksta gabals. Tobrīd visa apkārtne, tās vietas aromāts un skaņas saplūda vienotā, sirreālā mikslī, kura centrā biju es, cenzdamies ar mēli izdabūt no zoba spraugas rieksta gabalu. Un es apjautu, ka man ir pie vienas vietas visi pasaules kari un slepkavības, visi centieni pēc miera un pārticības. Jo zobā bija iesprūdis rieksts. Vēlāk ideja kļuva par pamatu manam pirmajam ne-freak-sci-fi gabalam. Pirmajam, kurš tika publiski nodēvēts par ģeniālu (par šī vārda nodeldētību vēl runāšu... kādu citu dienu), pirmajam, kas mani pievērsa Bredberija "romantiski filozofiskās fantastikas" skolai.
( Un man tas sasodīti patika. )