te

Jap, dzeja. Dīvainā kārtā pēdējā laikā aizvien biežāk pārņem vēlēšanās palasīt kaut ko no mūsdienu dzejas. Tieši mūsdienu. Nevis XVI gadsimta varoņeposi par Rolandu vai tamlīdzīgiem meža dīvainīšiem, nevis socreālisma poēzija par buldozeriem, nevis XIX/XX gadsimtu mijas romantisma gabali par skaistām meitenēm, kas mežos mērc savus matus dziļos dīķos, bet gan bītņiku/hipiju dzejnieku darbi par apspļaudītām šķērsielām, dejojošiem zirgiem un vienkārši simbolisma piesātināts gabali.

( Я видел, как человек в кафе складывает кусок хлеба так, будто складывает свидетельство о рождении или смотрит на фотографию мертвой возлюбленной. )