te

peacemaker @ 10:54 pm: Dzeja lol

Jap, dzeja. Dīvainā kārtā pēdējā laikā aizvien biežāk pārņem vēlēšanās palasīt kaut ko no mūsdienu dzejas. Tieši mūsdienu. Nevis XVI gadsimta varoņeposi par Rolandu vai tamlīdzīgiem meža dīvainīšiem, nevis socreālisma poēzija par buldozeriem, nevis XIX/XX gadsimtu mijas romantisma gabali par skaistām meitenēm, kas mežos mērc savus matus dziļos dīķos, bet gan bītņiku/hipiju dzejnieku darbi par apspļaudītām šķērsielām, dejojošiem zirgiem un vienkārši simbolisma piesātināts gabali.

Piemēram, Ričards Brotigans, kura grāmatu - protams, krieviski - ar pāris garstāstiem (?) un dažiem dzejasdarbiem nopirku pirms kāda pusgada. "Konfederācijas ģenerālis no Bigsūras" pwnoja - tas arī bija gaidāms, zinot manu pēkšņi dzimušo patiku pret alternatīvākiem modernās literatūras darbiem. Taču visvairāk pārsteidza, ka guvu pamatīgu patiku no krājumā iekļautajiem dzejoļiem. Jā, biju lasījis Džima Morisona dzejoļus, kuri man patika, biju klausījies Bobu Dilanu (kas man tolaik kaut kā ne pārāk gāja pie sirds). Bet nebiju sagatavojies, ka dzeja bez muzikālā pavadījuma spēs iekustināt sirdi. Iespējams, tam mani sagatavoja jau Kafkas miniatūras (parabolas, kā viņš pats tās sauca), kas man labu laiku bija gandrīz Bībeles vietā. Impresionisms, simbolisms, līdz galam nepateiktas domas, gaisā plīvojošas idejas - tas viss pēkšņi izrādījās tieši tas, ko zemapziņā biju meklējis.

Сижу в кафе,

пью "кока-колу".

 

На сложенной салфетке

спит муха.

 

Придется разбудить ее,

Чтобы протереть очки.

 

Хочу рассмотреть

симпатичную девушку.

 

Pamatskolas pēdējos gados un vidusskolā piederēju tam absolūtajam vairākumam, kas dzeju uzskatīja par n00biem domātu padarīšanu. Kāda gan jēga no skaisti savirknētiem vārdiem bez sižeta? Un nafig vajag pūlēties domāt atskaņas, ritmu un citu stuff'u? Sci-fi all the way! Tiesa, vēl agrāk, pirmajās klasītēs, visai miglaini atceros kā vienas latviešu dzejnieces (Veronika Strēlerte, iirc) dzejolis mani pamatīgi aizkustināja. Kad vajadzēja to skaitīt klases priekšā, mēģināju trīs-četras reizes. Allaž izplūdu asarās pie otrā pantiņa sākuma. Hvz, kāpēc. Īpaši skumji nejutos, arī paša dzejoļa saturs nebija tāds. Tomēr, katrā mēģinājumā skaidri redzamas asaras atsāka tecēt pāri vaigiem. Pēc tam vienubrīd sāku galvā kalt dažādas rīmes un skaļi tās skaitīt, dodamies uz autoostu, līdz beidzot mani nokaunināja cilvēki, kuru mājām es gāju agri no rītiem. Tad izlēmu, ka dzeja ir n00biem.

 

Ни книжек

Ни денег

Ни звезд

Ни хуя

Мой друг два дня назад прочел один из моих стихов. Сегодня он пришел опять и попросил меня показать то же самое стихотворение. Дочитав, он сказал: "Мне тоже захотелось писать стихи".

Man arī. Ja Kafka mani iegrūda miniatūru pasaulē, tad Brotigans radīja slāpes pēc dzejas. Taču mēģinājumi sūkāja - nekas neparasts. Visu laiku mētājos no klasiskās, skolas gados galvā iegrūztās ideoloģijas par dzeju kā saistītā valodā rakstītu darbu, bet tajā pašā laikā arī pieredze prozā darīja savu. Beigās sanāca saistītā valodā rakstīta proza. T.i., sūds. Turpināju manevrēt starp miniatūrām, kas pamazām kļuva aizvien koncentrētākas, aizvien simboliskākas (lielākoties neapzināti) un aizvien impresionistiskākas. Beigās aizsūtīju tos uz satori (kā jau minēju vienā no agrākajiem ierakstiem). Viņi atbildēja, ka manu dzeju labprāt publicēs (un arī maksās honorāru, lol). "Dzeju"? WTF? Atbildēju, cita starpā paskaidrojot, ka pats tos saucu par "atraugām" (biju pārlasījies Something Awful, tāpēc nevarēju atturēties kaut ko samuldēt). Bet arī pēc parādīšanās tai portālā, cilvēki lielākoties uztvēra manus gabalus, kā dzejoļus. Vai stāstu (kas, starp citu, mani gauži ieinteresēja - no miniatūrām savīts stāsts varētu pwnot). Jā, mūsdienu literatūra ir tik ļoti fucked-up. Bet, pārlasot, sapratu, ka to patiešām var uztvert par dzeju. Tāds stils un idejiskā bāze vairāk piestāv dzejai nevis prozai. Bet beigu beigās - whatever. Kāda starpība, kādā plauktiņā tas viss ir liekams - galu galā rakstu to, ko pats labprāt gribētu lasīt. Un, ja gribu rakstīt kaut ko vidēju starp prozu un dzeju, tad to arī rakstu.

Bet tajos prozas lasījumos (ja viņi tomēr beigu beigās notiks) laikam nāksies paskaidrot, ka tā ir proza, jo savas miniatūras rakstu kā tādas.

======================================

Francs Kafka

Atraidījums

Ja satieku kādu skaistu meiteni un lūdzu: "Esi tik laba, nāc man līdzi," - un viņa mēmi paiet garām, tad ar to viņa grib sacīt:

"Tu neesi hercogs ar lidojošu vārdu, neesi ražens amerikānis ar indiāņa augumu, ar līmeniski gulošām acīm, tavu ādu neglāsta gaiss, kas ietver zālienus un upes, kuras plūst caur tiem, tu neesi devies ceļojumos ne uz lielajām jūrām, ne pa tām, es nemaz nezinu, kur tās atrodamas. Tātad, lūdzams, kādēļ lai es, skaista meitene, ietu tev līdzi?"

"Tu aizmirsti, ka tevi pa ielu nenes automobilis, šūpodamies garos brāzienos; es neredzu tavas svītas kungus, kuri, iespīlēti savos tērpos, murminādami tev veltītus svētības vārdus, iet aiz tevis precīzā puslokā; tavas krūtis ir labi sakārtotas ņieburā, bet tavi stilbi un gurni izpērk šo atturībul tu esi ģērbusies tafta kleitā ar plisētām ielocēm, pērnajā rudenī tā sagādāja prieku mums visiem kā vienam, un tomēr tu smaidi - ar šīm dzīvības briesmām mugurā - laiku pa laikam."

"Jā, mums abiem ir taisnība, un, lai to neapzinātos neapstrīdami, mēs, vai nav tiesa, labāk iesim uz mājām vienatnē."

============================================

Man aizvien biežāk pārņem vēlme uzrakstīt šitam turpinājumu. Bet attur cieņa pret Kafku.