te

11:04 pm: Pēdējās pāris nedēļās ne vienu reiz vien man ticis uzdots jautājums, kāpēc es izvēlējos studēt ekonomistos: vai nu kolēģi iz "Dienas Skolas" pamanīja, ka ekonomika nebūt nav manu interešu augšgalā, vai arī attālāki paziņas bija izbrīnīti, ka es neuzvedos kā stereotipiskais ekonomists (laikam jau viņi gaidīja, ka visu mēģināšu aprēķināt latos un santīmos). Tāpat, šis lēmums, šķiet, izbrīnīja lielāko daļu bijušo klasesbiedru (dīvainā kārtā tikai RV1Ģ, jo AAV laikam vairāk atbildu "vidējam ekonomistam"), kas gaidīja, ka audzēšu garus matus un kazbārdiņu, gatavojoties filozofijas, žurnālistikas vai psiholoģijas studijām - jebkurā gadījumā kaut ko ne tik "meinstrīmisku" (lai gan visas augstākminētās droši vien ir vismaz tikpat meinstrīmiskas) un ko tādu, kas attīstītu manas literārās dotības (bez pēdiņām, jo šodien ir uznācis nopietnās runas garastāvoklis). Lielākoties automātiski atbildēju, ka tas notika metot monētu: ģērbonis - ekonomisti, cipars - žurnālisti. Principā tā arī bija, bet aiz kadra palika fakts, ka, ja būtu uzkritis cipars, monēta tiktu mesta vēlreiz, līdz panāktu ģērboni. Pēc tam parasti paskaidroju: "Saproti, ar ekonomista izglītību es varēšu strādāt da jebkur, bet ar žurnālista izglītību - vien par žurnālistu," un visi saprotoši māj ar galvu. Tās, protams, ir buļļa kakas.

Patiesībā pēc vidusskolas beigšanas es biju nobijies un izvēlējos to, ko uzskatīju par vieglāko ceļu. Bet to atzīt nebūtu "kruta" un pretēji manis radītajam tēlam paziņu lokā (vai vismaz tam, ko centos radīt, pieprasot zemākas atzīmes, ja man šķita, ka kāds darbs ir ticis novērtēts par augstu, latviešu valodas domrakstu par nacionālisma spožo lomu Latvijas attīstībā uzrakstot krieviski u.t.t.), tāpēc izdomāju šo visu pastāstiņu, ko klāstīt sabiedrībā. Filozofija mani biedēja ar biezumbiezu grāmatu kaudzēm, no kurām būtu jāatceras ikviens gadaskaitlis (sasniegums, uz kuru es noteikti neesmu spējīgs), psiholoģija: ar medicīnas kursa izņemšanu (īsti gan nezināju (un nezinu) vai tas patiešām atbilst patiesībai), bet žurnālistika: ar studiju kursa bezjēdzību - vismaz tā skaidroja vairāki cilvēki, kuru viedokli šajā sfērā es respektēju (ieskaitot kaut kādu meksikāni, ar kuru es ap pusnakti yahoo.com spēļu istabā sacentos šaha spēlē, kaut man bija 40 grādu temperatūra un nākamajā dienā bija dalība "Lieliskajā Pieciniekā" (protams, gan šahā, gan LP smagi izgāzos)). Tad atlika vien ekonomika un IT. Līdz pēdējam brīdim gan vēl nebiju pametis domas par žurnālistiku, bet, tuvojoties tās fakultātes iestājpārbaudījumiem, sapratu, ka tajās dienās nedrīkstu pamest vecākus vienus pašus (tas ir garš stāsts - un noteikti ne publiski stāstāms), līdz ar to iesniedzu dokumentus tikai ekonomistos, finansistos un IT (tieši tādā secībā). Tālākais jau ir vēsture.

Kāpēc man šķita būtiski to pierakstīt? Pirmkārt un galvenokārt, lai pilnībā apzinātos, ka pastāvīgi meloju kā sev, tā citiem. Un, otrkārt, lai atzītos, ka esmu nošāvis greizi ar izvēli. Tiesa, runājot ar bijušajiem klasesbiedriem, šķiet, ka tas ir tāds kā "otrā kursa sindroms" - gandrīz visi ir pārliecināti, ka nav izvēlējušies pareizi. Bet, ķeroties pie grāmatvedības vai finanšu teorijas materiāliem, neizjūtu ne mazāko kaifu vai vēlmi kaut ko uzzināt - vien pēc iespējas labāk nolikt eksāmenus, lai saglabātu budžeta vietu un, cerams, arī stipendiju. Tajā pašā laikā "Dienas Skolā" mācītais ne vien labāk paliek atmiņā (kas gan varētu būt saistīts ar pasniegšanas veidu), bet arī rada interesi apgūt to visu tālāk un pielietot praksē.

Tiesa, iespējams, ka šobrīd esmu pārāk daudz laika pavadījis gatavojoties kontroldarbiem (dīvainā kārtā 50% (ja ne vairāk) pārbaudes darbu notiek pēdējās trijās nedēļās, kas vidēji nozīmē pa kontroldarbam dienā) un pamazām iebīdot sevi sesijas sliedēs.