No vienas puses es saprotu, kāpēc otrais albums var būt vilšanās - jo pirmais bija teju dievišķs un šajā iekļauti vairāki skaņdarbi, kas nav jauni - krīspadsmit un tie kas no marazma. Domāju, ka daudzu mantas klausītāju, tostarp manas, gaidas palika nesatiktas, par spīti tam, ka albums ir reāli labs.

Mākslas recenzentam būt ir reāli gaļima - jo nākas rakstīt sliktas lietas par konceptuāli sarežģītiem darbiem, kuros nereti ieguldīts liels darps, turklāt no tava vērtējuma dažkārt mēdz būt vismaz daļēji atkarīgi mākslas darba panākumi. Nu vai arī var noklusēt lietas, kas tiešām šķiet neveiksmīgas objektīvi vai subjektīvi (un kā vispār to nodalīt), bet tad tu kā recenzents būsi visai nefunkcionāls Kod kurā pirkstā gribi.

Man šķiet, ka laba dzeja ir identificējama, nav gluži kā Ragaciema Agnese, bet kā fizioterapeits - kas redz un zina daudzas lietas, bet tomēr nav gluži ķirurgs.

Tas ko es gribēju teikt ir, ka es arī reizēm gribu sasist seju kādam recenzentam, īpaši ja recenzija ir par ko tuvu, bet saprotu recenzenta stragglu.