kaķa klepus - "Spēlmaņu nakts"

Nu, šis tā vairāk priekš sevis. Sāku lasīt, ko tad delfu gudrie sakomentējuši, un sapratu, ka toč nav vērts laiku tērēt!
Pirmkārt, laikam pirmo reizi pa šiem n-tajiem gadiem bija tik neizteiksmīgas un bez-intrigu nominācijas, kuru paziņošana iepriekšējās sezonas beigās mani atstāja gandrīz vai vienaldzīgu. Otrkārt, lai gan es pagājušā sezonā patiešām maz ko redzēju no jauniestudējumiem, manas prognozes par balvu ieguvējiem izrādījās ārkārtīgi precīzas (ja neskaita Zilā kalna Martu vs. Vectēvu). Tas tikai liecina par apļa principu un žūrijas toleranci - ka tik kādu neapdalīt! Treškārt, pārsteidzoši vājas runas - gan no pasniedzēju, gan saņēmēju puses. Absolūti nekādas svinīguma sajūtas. Tās nabaga divas dāmas, kas bija uzvilkušas vakarkleitas, izskatījās pēc ne tajā pasākumā ieklīdušām. Bet tā jau ir pašu teatrāļu iekšēja lieta - kā sevi pasniegt un kuram tas vispār rūp! Ceturtkārt, patiess prieks par Daci Bonāti, kura šo balvu jau bija pelnījusi jau sen - ja ne par Vulfa kundzi, tad par Elizabeti Salemas raganās jau nu noteikti! (Atzīšos, man ir bail iet skatīties Billi. Tās ir tādas dīvainas bailes, jo zinu, cik personiski nozīmīgs viņai ir šis materiāls. Jā, man ir bail, ka man nepatiks :).
Nobeigumā ... cilvēki ir noguruši. It sevišķi jau nu tie, kuru darbs ir mūs izklaidēt. Nav vairs tās dzirksteles un misijas apziņas viņu acīs; arī viņi ir sarkasma un ironijas pilni; noguruši no ikdienas, no sava ego; noguruši no savas atbalss un no sava spoguļattēla. Varbūt teātris kādreiz bija kaut kas maģisks/fascinējošs tāpēc, ka es biju jaunāka. Varbūt tā maģija tur vēl ir, bet es to vairs nespēju saskatīt.