kaķa klepus - jēga nekāda

Kā tur reiz viens teātra kritiķis tika teicis, ka ikkatram sevi cienošam vērtētājam ir nedaudz jāiemīlas aktieros, kas spēlē, lai patiešām spētu novērtēt. Un es tam pievienojos. Jo ļaudis, kad kaut ko dara un īpaši performatīvajās mākslās, ir ziedojuši laiku, enerģiju - zini,, kā ir ar darbiem, jo vairāk skaties, jo labāki/pazīstamāki tie šķiet - tāpēc skatīitājam, kas kaut ko redz vienu un visdrīzākais pēdējo reizi, tomēr ir jāspēj sasniegt to izpratnes līmeni, ko materiālā ir ielikuši režisors un aktieri vai mūziķi vai tml.
Es pati ik pa brīdim aizraujos ar kaut ko vienkaŗši slimīgi, tā ka jāraud un naktis paiet neguļot, meklējot visu un visus par un pa attiecīgo jūsmas objektu (autooru, faktu, fenomenu, valsti u.tml.) pilnīgi kā pusaudžu gados ar puišiem - iemīlies katrā pretimnācējā un vienmēr, protams, pa īstam un uz mūžiem. grūti tā

Nezinu, es tās vienkārši uzskatu par 'baudām'. Tipa, ir cilvēki, kas tresījas no vīnu un ēdienu pazīšanas, kurpju kolekcionēšanas u.tml., es baudījumu gūstu nevis no priekšmetiem, bet gan no procesiem. Tipa, iztēles, izjūtu, emociju stimulēšanas, nevis deguna, kunģa, ādas un ķermeņa...