kaķa klepus - morālais klimats

Šīvakara TV seanss: sākās ar pēdējiem LNT TOP10 sižetiem, turpinājumā TV3 "Nekā personīgi", pēc tam Oditas dokumentālā filma par latviešu ģimeni Kubā, kuri par katru grib atgriezties Latvijā, un nobeigumā - LNT dokumentālā filma par latviešu emigrāciju. Mūsu ekonomiskās un politiskās nebūšanas vs. lidmašīnas biļeti vienā vai otrā virzienā.
Es tagad sēžu un domāju, vai tiešām tā ir tikai mūsu personiskā vaina, kūtrums, stulbums, negribēšana/nevarēšana un mūžīgā citu vainošana savās nebūšanās, ka .. jā, mēs šeit izglītojamies, strādājam, dzīvojam - esam patrioti. Taču par dzīvošanu 60gadus vecā mājā maksājam 1/3 daļu no savas algas, ēdam importa pārtiku, jo tā ir lētāka nekā pašmāju saražotā, kuras izmaksu un radīšanas shēma no veikala līdz izejvielu ražotājam ir profesora Cipariņa cienīgs rēbuss! Nē, esam jau mēs laimīgi, tāpēc ka vēl neapzināmies, ka citur būtu laimīgāki. Citur, aizbraucot uz laukiem, nepārņem depresija! Šī nolādētā korupcija, šis nospiedošais nīgrums un nepiesātināmā bada sajūta; aurojošie krievi pagalmā un tramvajos; un aksioma - ja nesitīsi tu, nositīs tevi! Tas ir reāls fuck! Tā ir ikdienas vide, kurā esam spiesti asimilēties, lai izdzīvotu. Un ja godīgi - ar katrām vēlēšanām, pat ar katru ziņu raidījumu vai rakstu, ko uztveru ikdienā, manī zūd ticība, ka viss, kas šeit notiek, notiek uz labu. Mēs slīgstam aizvien dziļāk; kad tiek zagtas iespējas, mēs pamazām zaudējam savus sapņus. No tāda aspekta raugoties, es patiešām priecājos par tiem jauniešu bariem, kas ir aizbraukuši uz to pašu Īriju, kur viņiem ir darbs un sapņi. Šeit viņi zagtu un sistu cits citu. Tur viņiem ir vide, lai izaugtu par vērtīgiem cilvēkiem. Pohuj dzimtene, pohuj patriotisms, ja šajā valstī tu kā cilvēks ieguldi tik daudz, bet atdeve ir tik maza!
Kas tad šeit ir vērtība sabiedrības līmenī? Ātrais piķis, mašīnas, kas pagarina krānu, Turcija vai Ēģipte reizi gadā, mājas kinozāle u.c. īstermiņa labumi, nevis cilvēcība, labestība, mīlestība un rūpes plašākā amplitūdā. Es aizbraucu uz Nīderlandi un mani tur uz ielas sveicina smaidoši pensionāri, pilnīgi nepazīstami cilvēki. Bet šeit reti kurš taksometra šoferis vispār saprot laviešu valodu; tas ir tikai normāli, ja apčakarē par pāris latiem, priecājies, ka neaizveda uz mežu un neizvaroja! Tramvajā jaunieši 5dienas vakarā apspļauda priekšā sēdošu pensionāru un ņirgājas par to! Mēs taču esam slimi!
Un es vairs neesmu pārliecināta, vai ir pareizā izvēle to visu ignorēt, pateikt - uz mani tas neattiecas, mani tas neskar!