seriāls "Mana ģimene un citi zvēri"

« previous entry | next entry »
Apr. 23rd, 2007 | 12:04 pm

Cilvēki turpina kompostrēt manas smadzenes par to, ka briestošā shēma attiecībā uz vecāku māju ir vairāk nekā idiotiska: kredīts tiek ņemts uz mana vārda, pamatojoties uz maniem ienākumiem, jo, kaut arī no mums trijiem saņemu vismazāk, man vienīgai ir legālie ienākumi. tātad attiecībā uz kredītu esmu vienīgais (vai vismaz būtiskākais) nodrošinājums. Tas, protams, uzliek man saistības uz turpmākajiem 10-20 gadiem.
Man neliekas godīgi/taisnīgi visā šajā situācijā tas, ka senči (būdami pietiekoši "attapīgi" un 2reiz uzkāpjot uz viena un tā paša grābekļa) "pieprasa" lauku māju ar zemi un visām fīčām. Citi varianti netiek apskatīti. tas, ka tas viss maksā ... nu jā, nu jā ... ir jau grūti un bla, bla, bla! Bet bērni taču strādā un pelna! Pohuj rudzi, ka 2 bērniem no 3 pašiem ir jādzīvo īrētā dzīvoklī; pohuj rudzi, ka vecāki visu mūžu ir dzīvojuši no rokas mutē; pohuj rudzi, ka fāters pusmūžu ir nodzēris un tikai reizi mūžā ir iedevis man naudu - 50 santīmus (toreiz viņš nebija skaidrā).
Un visvairāk man patīk tas, ka viss šis tiek apspriests man aiz muguras. Izskatās, ka situācija drīz vien nonāks līdz tam, ka man vienkārši palūgs iesniegt izziņu no darba vietas un nostādīs fakta priekšā. Skumji, ka attiecības ģimenē tiek vadītas šādā veidā. Vot, saraudināju sevi tagad ...

Link | Leave a comment | Add to Memories


Comments {8}

missalise

(no subject)

from: [info]missalise
date: Apr. 23rd, 2007 - 01:14 pm
Link

Turies. Tā nu ar ģimenēm mēdz notikt. Kurš spēj nest, tam arī krauj. Man mamma visu mūžu izdabāja vecākiem, bet nekas labs nesanāca - tik rūgtums sirdī krājās. Nekas labāks par mierīgu sarunu laikam tomēr nav izdomāts - pasaki, kāpēc Tu tā jūties- varbūt viņiem tas nemaz nav ienācis prātā - tā arī mēdz gadīties. Turies, turēšu par Tevi īkšķi.

Reply | Thread


pata

(no subject)

from: [info]pata
date: Apr. 23rd, 2007 - 01:31 pm
Link

Paldies :) tas tiešām ja ne palīdz, tad vismaz atjauno ticību sev un spēkus. Es tikai nemitīgi cīnos ar pienākuma apziņu un netaisnības piegaršu attiecībā pret saviem vecākiem. Esmu daudz cietusi, taču nevarētu teikt, ka neko neesmu saņēmusi. Tas viss iekšā gruzd, liekas, varētu norakstīt no sevis no paliks vieglāk. Kaut varētu atslēgties no tā visa, nedomāt .. ļaut visam atrisināties un ticēt, ka man pašai kādreiz būs savas mājas!

Reply | Parent