Mans brālis vidusskolas laikā spēlēja diskotēkas. Tādēļ mums lauku villā ir sekcijas atvilkne pilna ar kasetēm. Mūzikas foruma (haha) ietvaros eksperimentējām ar deviņdesmito gadu deju mūziku, bet viss beidzās ar to, ka divas kasetes (Dr Alban - Let The Beat Go On '94 un Reggae Night Vol. 2, uz kuras rakstīts EURO STAR) tika atvestas uz Rīgu.
Tādu deju mūziku mūsdienās ražo maz.
Right now, the same rhythm, different style:
http://yy.lv/download.php?f=167742
http://yy.lv/download.php?f=167743
Un ja jau, tad jau. Man ir pieejams TV kanāls INDIJA krieviski. http://www.youtube.com/watch?v=asGQJZT4d1w&feature=related

Šis būs saraustīts raksts par manām pēdējo nedēļu situācijām un to radītajiem iespaidiem.
Bell Orchestre koncerts Kuldīgā bija tik ļoti jauks - jauciņš. Un Zabadaks pats ir jauks-jauciņš. Ja prāti aiz Goijas iedomātos iekārtot "Depo", tikai klētī. Gan silti, gan labi, gan mīlīgi. Un Bell Orchestre, kas patika gan man, gan paredzams, bija viens no labākajiem koncertiem pēdējās dienās. Vajadzētu atrasties manu mīļāko koncertu Top10.
1. Arcade Fire, Brixton Academy - London / MEN Arena Manchester
2. The White Stripes - Sapņu Fabrika, Rīga
3. Radiohead - Heineken, šķiet, zāle, Amsterdam
4. James - Positivus AB, Salacgrīva
5. Bell Orchestre - Zabadaks, Kuldīga
6. Beirut - Leeds Irish Centre, Leeds
7. Muse - Arēna Rīga, Rīga
8. Sigur Ros - Olimpia, Paris
9. U2 - Stade de France vai kaut kas tāds, Paris
10. ļoti iespējams, Vampire Weekend, Manchester Academy vai A Hawk and a Hacksaw, Hi-Fi Club, Leeds
Pēc Bell Orchestre palikām manā lauku villā, kura, protams, bija sen nekurināta. Čaj s konjačkom un astoņas segas katrai iesaistītajai personai, bērnības spēles, kamīns un nakts skaņas.
Vēl ļoti jauki ir tas, ka esmu atradis māju sev un saviem kolēģiem nākamajam gadam. Mūsu letting agency pārstāvis ir persona ar uzvārdu Furby. Pusstunda no universitātes, vanna un viesistaba - ievērojamākās atšķirības no universitātes piedāvātajiem īpašumiem.
Vēl es dzeru baltvīnu un spēlēju Thief 3, un pēc džiniem ar Bitter Lemon uzzimēju superfantasy vieskomiksu.
Vēl bija pokera nakts. Finišēju godpilnajā 4.-5. no 6 vietām.
Vēl iegādājos "sovremmenuju russkuju poeziju latvii". Un tā man patīk.
Vēl ar veidenbaums ierakstīju kārtējo dziesmu.
Vēl, vēl, vēl. Bunjuels, politikas teorija, Šostakovičs, sangrija, daikiri, Polaņskis, emocionālie issues un vīns skvērā.
Bet manā dzīvē vispār nav Arsenāla.

Bell Orchestre būs Kuldīgā. Es gribēju rakstīt viskautko par to, kā man iet, bet pagaidām esmu izsists no sliedēm. Bell Orchestre būs Kuldīgā.

Pirmdien pēc dzīvokļa, bet šodien es mācījos spēlēt bridžu.
Ko darījāt / darīsiet Jūs?

Dzīves kvalitāte aug.
Pirmkārt, esmu atsācis ģērbties piedienīgi.
Otrkārt, esmu atsācis lasīt. Trešo reizi sāku (neesmu pabeidzis ne reizi) Dostojevska "Бесы".
Treškārt, mācos mūzikas teoriju, lai varētu radīt skaistas basmelodijas pie kolēģa akordiem a'la Visockis.
Ceturtkārt, tikko dzirdēju ziņas, ka PUTINS IZGLĀBIS ŽURNĀLISTU NO TĪĢERA. How, I'm very sorry, bet How cool is that? Atgādina Musolīni, tik ļoti atgādina.
Piektkārt, šodien biju niekoties golfa treniņzonā. Un pēc divu gadu pārtraukuma tikai retā bumbiņa bija zem 60-70 metriem / absurdā virzienā.
Sestkārt, pamazām lejupielādēju 27 ierakstdiskus ar Šostakoviča mūziku.
Septītkārt, lai Jums jauks vakars, manu lasītāj, es šovakar mēģināšu rakstīt.
PS Pasakiet man un manam tēvam, kāpēc uz tradicionālajām Ābecēm parasti ir (vismaz bija) gailis? Tas taču ir par burtiem.

LNT raidījums "Paldies Dievam Piektdiena Ir Klāt" atstāja mani pamatīgi apmulsušu. Raidījums sākas ar neveikli izspēlētu joku par krānu, turpinās ar to, ka Latvijā slavenākais burvju mākslinieku duets bez īpašas maģijas uztaisa milzīgu ziepju burbuli, par ko gaida (un saņem) aplausus, vēl pāris joki no raidījuma vadītāju trijotnes, sižets, kurā Tautas Balss diktori histēriski smejas 5-7 minūtes, vēl pāris joki, ar mājas videokameru filmēts humora sižets zooveikalā, kura laikā vārds "nožēlojami" beidzot ieguva pilnīgi skaidras un nelokāmas aprises manā prātā. Lai nu kā, tā ir Televīzija.
In Bruges ir liriska un laba. Tos, kam pirms filmas liekas, ka tas būs Ričija rip-off, varu mierināt, apgalvojot pretējo.
Pamazām skatos A Nero Wolfe Mystery. Un man tas patīk. Jo tur ir heavy svings, kad kaujas.
Un man ļoti patīk Šostakoviča Jazz Suite No. 2 (Suite for Promenade Orchestra), VI - Waltz 2.

Man ļoti patika pie Mārvela un Karlīnas. Tiešām, man patīk sēdēt uz grīdas ar krāsas fēnu vienā rokā un špakteli otrā. Tad ir labi, Tu jūties tā, ka tas, ko Tu dari nav vējā. Praktiska darba terapeitiska iedarbība.
Vai Jūs zināt, ka no vienpadsmitiem līdz pieciem Latvijas televīzijas kanālos ir pamatīgs uzsvars uz "exciting videos", raidījumi ar nosaukumiem: maXimum eXposure, Over the Edge un Believe It Or Not. Un, skatoties tos, pārņem saldā sajūta, ka Tu izsvied savu laiku, fizisko un garīgo potenciālu, Tu tajā brīdī eksistē. Reizi mēnesī var atļauties gulēt dīvānā uz sāna un ļauties latviski dublētam televīzijas vājprātam.
Paldies klab.lv biedram "laboratorija" par to, ka es atcerējos Samorost 2.

Es divus gadus neesmu juties mierīgs. Tā, ka vispār un tikai garīgi. Bez visādām bezmiega problēmām un tā. Tā, ka mani tas vairs netraucē. Un tas ir draņķīgi.
Visi mazie mieriņi ir relatīvi. Visi miera krekli ir mēģinājumi sevi apmānīt.
Bet, lai šis ieraksts būtu kas vairāk par self-pity, pēdējās dienas esmu hooked up uz M.I.A., The Knife un mazliet Sufjana. Un esmu atsācis lasīt. Un mazāk datorspēļu. Mazāk sulking.
Tātad interaktīvais jautājums: manam brālim ir milzīga "labo"* filmu kolekcija. Ko tieši es vēlos skatīties nākamnedēļ?
* a'la Dita Rietuma, Normunds Naumanis un Augusts Sukuts.

A koncerts bija viduvējs. Un neiedomājaties uz mani šņākt par šo te. Vienmuļība un minimāla atmosfēra. Bet bija vērts, kaut vai Haffsol dēļ.
Patiesi jaukais vakars sākās īsi pēc koncerta. Minimālas vilšanās, bet (jau atkal) tikai minimālas.

Pēdējās dienas dzīvoju Vesa Andersona skaņu celiņos. Mākslīgi radīta mīlīguma sajūta sevī, bet arī tā ir labi. Vess A. tam ir domāts.
I'm on my way, I'm taking my time, but I don't know where.
Biju jau aizmirsis, cik ļoti man garšo ābolu klimpas.
Diskusija ar manu kolēģi par determinismu liek man ieslēgt e-žurnālu datubāzi vēl pirms atgriešanās universitātē. Un, voila, arī akadēmiskie raksti par Vesu A.