Sigur Ros pēdējais albums ir mazliet vilšanās, bet tikai mazliet. Patiesību sakot, man viss pēdējā laikā sagādā mazas vilšanās, bet tikai mazliet.
Un vēl mani neprātīgi kaitina, ja cilvēki izmanto vārdus ar sakni "rēk-", runājot par smiekliem.

Grāmatas: Kamī "The Rebel" un "Mīts par Sīsifu" [neviena vēl nav pabeigta, patiesībā ik pa laikam diezgan garlaicīgas]
Filmas: Annie Hall, Manhattan, All About My Mother, Deconstructing Harry, Sweet and Lowdown (! awesome !), The Assassination of Jesse James by the Coward Robert Ford, Stalker, The Big Lebowski.
Un, jā, vakardien, vēlreiz noskatoties The Royal Tenenbaums, sapratu, ka būtu ļoti priecīgs, ja man uzdāvinātu t-kreklu ar Ērika Andersona gleznojumu, vienu no desmitiem, kas bija redzami Ričija istabā uz sienām. Jo tie ir jauki. Centīšos kaut kad ielikt kādu attēlu, jo interneta meklētāji mani pieviļ.
Un, jā, manī aug kaut kāds novēlots teenage angst.
Atjauninājums: Kaut ko šādu:

Es tikai gribēju pateikt, ka Džanni Rodāri "Stūru Spēle" un Karela Čapeka "Deviņas Pasakas" ir stilīgākās latviski tulkotās bērnu grāmatas. Pēdējai ir arī stilīgākās ilustrācijas.

Projām no šejienes uz pāris nedēļām. Varbūt izdosies atrast kaut kādu mieriņu.

Cut Chemist dziesma "Metrorail Thru Space" ir manu pēdējo dienu skaņu celiņa vadlīnija. Un tieši tās pirmās divas minūtes ir viens no piemīlīgākajiem DJ darba piemēriem, ko man nācies dzirdēt.
Lauki, jūra pusminūtes attālumā, apģērbs no "Darjeeling Limited" bēru ainas (viegli krītošs balts krekls un vidēji platas lina (linu? vai materiālu sauc "lins" vai "lini"?) bikses. Tās pašas, ko iegādājos jūnija beigās. Basas kājas, tiek lasīta Indijas vēsture (Frenciss Vatsons), gulēts saulē, tiek atklāta peldsezona un zvaigžņu sezona, tiek atklātas kulinārijas iemaņas (nosacīti). Lauku brīvdienas. Un šonedēļ nākamās, šoreiz ar puikām un dzimtajā pusē.
Atgriežoties iegādājos avīzi "Diena", "Neatkarīgo Rīta Avīzi" un žurnālu "Rīgas Laiks". Man ir patīkami šādās dienās salīdzināt notikumu atspoguļojumu dažādos medijos.
Žurnāls "Teritorija" bija tīri patīkams. Varbūt mazliet vairāk žurnāls par teātra zinātni, nevis teātri, bet tīri patīkams nonetheless.
Labvakar.

Šodien iegādājos žurnālu par teātri "Teritorija", baltu kreklu un (nosacīti iegādājos) "The Last Express".
Solās būt awesome, vilciena pasažieri klīst pa Austrumu ekspresi neatkarīgi no protagonista, gandrīz pilnīgs real-time, 1914. gads, krievu anarhisti, franču žandarmi, Faberžē ola un Уједињење или смрт / Црна Рука.
Bet rītdien autobuss astoņos trīsdesmit un pāris dienu lauku brīvdienas. Jāparaksta, jāpaguļ saulītē, jāžāvājas un jālaiskojas.

Gan dzejas sāpe, gan hip-hopa sāpe, gan sāpe par "globālo kapitālismu un vērtību nonivelēšanos".
( Ļermontovs )

Pirātiski iegūta "A Tribe Called Quest" diskogrāfija - visai tiešas sekas sestdienas-svētdienas džemsesijai ar puikām. Hip-hops, galu galā. Aizvien lielāka vēlme strādāt ar sevi un beidzot kļūt spējīgam sarakstīt prātīgus tekstus bez stabila pantmēra, bet ar plūdumu / plūstošus. Kapow.
Pabeidzu Kortāsaru, sāku Grasa grāmatu par sīpoliem. Patiesību sakot, izlasot "The Times" recenziju un viļoties pāris "Waterstones"-os kaut kad jūnija beigās, atmetu cerības šo darbu izlasīt šovasar, bet, ak jel, tulkojums latviski jau gaidīja mani tēvzemē.
Starp citu, tieši cik jauks ir žurnāls "Teritorija"?

Šodien kārtējā sesija ar puikām, bungām, basģitārām un klavierēm.
Toties vakardien man, piedodiet izteicienu, divreiz tika norauts jumts.
Vispirms - Hulio Kortāsara "Bestiārijs". Gluds sākums, bet tad vienā brīdī gribas ielikt dūri mutē, jo visu laiku ir sajūta: "Bet tas taču ir tik (piedodiet) kruti!" Šī sajūta, kas nekā citādi nav aprakstāma (vienīgi var rakstīt "kruta", nevis "kruti"), sajūta, ka ir vieglums un spriedze reizē, sajūta, ka, ja lasot pakustēsies, viss būs vējā, sajūta, ka vēlies skriet pāri rindiņām, lai izlasītu beigas, bet neuzdrīksties pazaudēt ne kripatiņas, jo tas taču ir tik kruti. Ja man vajadzētu kādam ieteikt īsprozas darbu, nu, tā, lai šis kāds redzētu, kā rakstīt kruti, "Bestiārijs" būtu manā short-list.
Otrkārt, "The Dark Knight". Divi vārdi: "cinema awesomeness". Kickass action? Ir. Daudz. Thrills? Ir. Daudz. Baudāmi dialogi / monologi? Ir. Stilizēta tumsa / konstanta pesimisma sajūta? Ir. Pārspīlēta? Nē. Psiholoģiskie motīvi? Ir. Tieši laikā. Sajūta pēc filmas, kad gribas visiem teikt, cik tā bija awesome, bet nespēt noformulēt domu dziļāk? Ir. Bija awesome. Ja pie kino kautos (awesome veidā) divi mani paziņas, sajūtas, iespējams, būtu līdzīgas. Nosodījums, spriedze un neprātīga dziņa, kas neļauj novērst no tā acis.

Tagad ilgāku laiku bez dzērieniem. Tiešām ilgāku laiku.
Gustavo -> Inokentijs Mārpls -> Fatboy Slim -> Pārējie.
Paredzams ir t3h persona.