| jebbal |
[26. Feb 2022|09:55] |
jebal.
mani ļoti reti ietekmē lietas ārpus mana sociuma. bet nu šitais viss ukrainas pizģec ir pizgēc. pēdējā un vienīgā reize, kad iekšā bija kaut kā līdzīgi bija zolitūdes maksimas dienā.
ja godīgi man tā ukraina bijusi nebijusi. nē, protams, karš ir slikti, cilvēku žēl un tā, bet tā trauksme jau ir par šejieni. šejiene ir stundu attālumā no turienes. bail par to, ka man ir trīs sīkie, ko krīzes situācijā nevarēs dabūt uz saulaino spāniju vai citur prom, jo no robežas līdz rīgai ar tanku ir 4-5 stundas un baltijas flote arī nav tukšs nosaukums. un vēl par to, ka psihais punduris ar sarkano pogu un kodolkarš nav vairs tikai doomsday preperu fantāzija. kodolkarš ir vairāk kā tikai iespējams. un tad arī izdzīvošana vairs nebūs labākais scenārijs.
īsāk sakot bail ir par bērniem un par sevi. |
|
|
| ir ģēla |
[15. Okt 2021|14:28] |
eu, galīgi te sen nav būts. tiko papisu 4h darba laika lasot lenti.
Starp citu, būvēju jaunu māju: https://mezamaja.wordpress.com/ |
|
|
| |
[13. Okt 2016|16:37] |
|
bļaģ, nu tā jau laikam sanāk, ka dūrienu saņem no tās puses, kur mazāk to gaidi. |
|
|
| par darbu |
[27. Sep 2016|17:49] |
Par darbu.
Es lepojos ar to, ko daru es un ko dara mani kolēģi. Var jau būt, ka rakāšanās pa dubļiem nav pats prestižākais darbiņš, taču tieši tāpēc mūsu pētītām ēkām ir īstie pamati un tās nebrūk, mūsu monitorēto benzīntanku tuvumā akās ir dzerams ūdens, mūsu konsultētajās ražotnēs ir ieviestas zaļākās saprātīgās tehnoloģijas, mūsu ierīkotajos dziļurbumos ir ūdens, kā pietiks ne vienai vien paaudzei, tāpat zinu, ka tas, kas tiek testēts mūsu laboratorijā ir tieši tas, kas tas ir. Tāpat vienmēr esmu pārliecināts par paveiktā kvalitāti. Un uzskatu, ka jebkuram darbam ir jāpieliek tas viens papildus procents. Tas, ko neviens neprasa. Extra mile, kā amīši saka.
Un tad atnāk šie te, jaunās paaudzes uzņēmēji-pasūtītāji un čīkst. Čīkst par cenu. Par termiņu. Par rezultātu. Un stāsta kā tas tur kas tur kur tur var to pašu par divreiz lētāku, rītā un vēl bonusā ar rīkli. Un tie stāsti - kas tad te, te taču tikai jāizurbj, te taču tikai vēstulīte jāuzcep, te taču tikai tas un tikai šitais.
Un godīgi sakot- mans novēlējums - nu kaut jūs uzrautos paši uz kādu lētāk, ātrāk un uzrautos tā riktīgi, piemēram ātrās palīdzības mašīnā pēc avārijas vai pie ugunsgrēka. Uz tekoša jumta laukos. Uz cauriem zābakiem un atsaldētiem pirkstiem ziemā, mežā bez leksusa. nu tā kārtīgi iekāptā un pa paklāju jau izsmērētā sūdā. Nu - ne jau lai mainītos, vienkārši, lai sanāktu uzrauties. |
|
|
| iekšas |
[6. Nov 2015|08:37] |
Pēdējā laikā kaut kā bieži baidos. Nevis tā nedaudz, bet tā konkrēti, tā ka vēderu rauj čokurā. Bez kāda reāla iemesla. Ik pa laikam nobīstos.
Tāda sajūta, ka mana komforta zona kļūst par kaut ko materiālu. Tādu kā stikla burku, ar plānām sienām.
Tādu, ko viegli saplēst.
Bailes par ģimeni, par darbu, par naudu, par nākotni, par tagadni, par izdošanos un neizdošanos.
Nekad nebiju domājis, ka to var būt tik daudz un tik paniskas.
Agrāk šāda baiļu sajūta pielavījās reti- reizi kādos pāris mēnešos un es ar to mierīgi tiku galā.
Šobrīd ir bieži. Pēdējo divu nedēļu laikā, praktiski katru rītu. Joprojām tieku ar to galā, bet ir grūti.
Ir grūti baidīties, tajā pašā laikā piespiest sevi būt drosmīgam. Bet darbā savādāk nevar. Ja trīsdesmit kakli uz tevi skatās un tu viņiem esi kautkādā mērā paraugs un komandieris. Tas nekas, ka pēc pakāpes otrais. Klientam sevi ar bailēm nepārdosi. Mājās vienīgais vecis nevar būt bailīgs.
Tad nu lauz sevi. Vai arī ej apskrieties.
Bet pohuj- fasāde skaista. Dusmīga un metālā.
Jālasa vairāk grāmatas. Bet laiks ir maz. Pēdējā laikā to mazo 2 h gabaliņu, kas paliek mājās noēd televizors. Jā- skatos degpunktu, jo vismaz redzu, ka citiem ar galvu ir daudz sliktāk (gan sižetu varoņiem, gan raidījuma producentiem).
Esmu atsācis savas attiecības ar stipro alkoholu. Ir mierīgi un pagaidām netraucē. Redzēs kā tās atkal izvērtīsies.
https://youtu.be/JEenIKNJFF0?t=133 |
|
|
| skoliņa |
[29. Sep 2015|17:49] |
| [ | Mūzika |
| | Unearth - The Great Dividers | ] |
nekad nebiju domājis, ka man būs jājautā kas tāds:
- iesakiet vērtīgu, bet ne nāvīgi smagu biznesa izglītību (mba?)
pienācis laiks kļūt par mutīgāku pļūtītāju! |
|
|
| Dienas metāls |
[25. Sep 2015|21:36] |
Karocc, dienas metāls.
Atnāku ap 21iem mājā no darba. Atveru dzīvokļa durvis, a tur ainiņa- ledusskapis vaļā plaukts ārā, pa zemi lauskas, 2 m rādiusā balta zampa (kā vēlāk izrādijās - pankūku mīkla- huj saslaucīsi). Tālākā perimetrā grilīdu neredz- viss sastāv no kaķu paikas un auzu pārslām, piebildīšu, pilngraudu. Jaunākā meita epizodiski raud. Vecākā rātni skatās multenes pa teļļuku. Dīvāns auzu pārslās, dzintara sieriņā un vēl kautkādis sūdos. Pa zemi mētājās drēbes, apakšveļa.
Lienes nav.
Sabīstos, jo skats masīvs.
Principā - vajadzētu būt panikai. Skatos tālāk. Lodžijas durvīm kliņķis pusaizvērts. Protams, Liene ārā.
Nosalusi, norAudājusies. Nerunīga.
Izrādās vecākā meita, kamēr Liene kar veļu atkal paniekojusies ar kliņķi. Ap septiņiem. Tā kā man šodien darbā zajebala, ka neviens nevar pabeigt virtuvi, tad līdz apmēram 20.00 mainīju vietām izlietnes un tā tālāk, plus veikals- vobšem mājā ierados ap 21.00. Liene 2 h sēdējusi uz lodžijas un vērojusi kā bērns sākumā izklaidējas, tad sagrib ēst, tad raud, tad aiztiek jaunāko, tad raud, tad pievēršas multenēm.
Pusgadu atpakaļ pats sēdēju ieslēgts uz lodZijas un skatījos kā bērns no atvilknes izvelk nazi- tad neiTurēju un atlauzu durvis. Lienei pa maz spēka - jātrennējas.
Protams viss beidzās laimīgi, taču kopumā pipec! Labi, ka šodien nebiju aizmirsis atslēgas mājās, kā tad bieži vien gadās..
Tagad viss savākts, miers. Iedzeršu čut rumu, a to stress, zinies.. |
|
|
| 1. set |
[1. Sep 2015|16:37] |
šodien aiizvedu savu vecāko atvasi pirmo reizi uz bērnudārzu.
šajos jautājumos esmu salīdzinoši konservatīvs. uzskatu, ka tas ir nenovēršami, tādēļ labāk ir raudāt un salūzt kopā ar visiem.
tomēr skumji- kautkāda daļa sirds salūza arī man.
dienas otrā daļa darbā nāk ar ļoti nepatīkamu lēmumu pieņemšanu.
vienā kausā ilgstošs kolēģis, otrā - potenciāli milzīgi riski biznesam.
Šajā sakarā mans ieteikums ir sekkojošs- nekad nedrīkst drātēties ar darba biedru un radīt bērnus. radīt ģimeni. agrēk vai vēlāk ķads gribēs pāriet pie konkurenta un palicējs paliks ļoti neērtā situācijā- šībrīža situācijas kontestā- ar 4 bērniem un bez darba. |
|
|
| trešā |
[24. Aug 2015|14:40] |
vakar kļuvu par vēl vienu dāmu bagātāks :)
tagad man ir trīs- liela, maza un pavisam mazītiņa.
Lai piekrīt! |
|
|
| |
[12. Aug 2015|18:13] |
|
stresa noturīgums.
vienmēr esmu uzskatījis sevi par salīdzinoši stresa noturīgu.
jā, man ir lietas, ko nepatīk darīt un no kā attiecīgi izvairos, tomēr parasti kaut kā varu savākties un maukt.
šobrīd ir tāda sajūta, ka tu skrien, pašī, melo, shēmo, strādā un pēc ierastās 12 h darba dienas esi pat ne tur, kur sākumā, bet dziļāk sūdos.
privātajā arī kašmars - viss augstākminētais paņem laiku. to laiku, kas patiesībā būtu jāatdod ģimenei.
bērns aug par mežoni, sieviete vientuļa. naudas kā nav bijis, tā nav joprojām.
atkal mutere aizspieda pelmeņiem.
nu jā- esmu slinks, virspusīgs un brīžiem paviršs. Bet tas nenozīmē, ka es kasu olas, caur biksām un ar vienu pirkstu, jo otru padla atliekt. katru dienu sevi laužu.
kur rezultāts?
|
|
|
| klieenti |
[17. Jul 2015|10:59] |
Es vispār esmu ciniķis. Principā, mani ir diezgan grūti 'aizniegt'.
Bet ir atsevišķi klienti. Ne ļauni, ne galīgi stulbi, bet nu - teiksim tā- specifiski.
Nu tādi, ka pat nespēju izskaidrot kāpēc, taču uz telefona aparātu šobrīd skatos kā uz ienaidnieku un apzināti neatbildu.
Pēc pēdējās sarunas gribējās iet dušā, sēdēt stūrī un raudāt.
Pie tam neko tādu jau mēs nerunājām. |
|
|
| nāvīte |
[4. Mar 2015|09:27] |
|
lai arī psiholo`ģiski vecotēvu esmu apglabājis jau sen, tomēr arī pats fiziskais notikums ir ne mazāk sāpīgs. |
|
|