| iekšas |
6. Nov 2015|08:37 |
Pēdējā laikā kaut kā bieži baidos. Nevis tā nedaudz, bet tā konkrēti, tā ka vēderu rauj čokurā. Bez kāda reāla iemesla. Ik pa laikam nobīstos.
Tāda sajūta, ka mana komforta zona kļūst par kaut ko materiālu. Tādu kā stikla burku, ar plānām sienām.
Tādu, ko viegli saplēst.
Bailes par ģimeni, par darbu, par naudu, par nākotni, par tagadni, par izdošanos un neizdošanos.
Nekad nebiju domājis, ka to var būt tik daudz un tik paniskas.
Agrāk šāda baiļu sajūta pielavījās reti- reizi kādos pāris mēnešos un es ar to mierīgi tiku galā.
Šobrīd ir bieži. Pēdējo divu nedēļu laikā, praktiski katru rītu. Joprojām tieku ar to galā, bet ir grūti.
Ir grūti baidīties, tajā pašā laikā piespiest sevi būt drosmīgam. Bet darbā savādāk nevar. Ja trīsdesmit kakli uz tevi skatās un tu viņiem esi kautkādā mērā paraugs un komandieris. Tas nekas, ka pēc pakāpes otrais. Klientam sevi ar bailēm nepārdosi. Mājās vienīgais vecis nevar būt bailīgs.
Tad nu lauz sevi. Vai arī ej apskrieties.
Bet pohuj- fasāde skaista. Dusmīga un metālā.
Jālasa vairāk grāmatas. Bet laiks ir maz. Pēdējā laikā to mazo 2 h gabaliņu, kas paliek mājās noēd televizors. Jā- skatos degpunktu, jo vismaz redzu, ka citiem ar galvu ir daudz sliktāk (gan sižetu varoņiem, gan raidījuma producentiem).
Esmu atsācis savas attiecības ar stipro alkoholu. Ir mierīgi un pagaidām netraucē. Redzēs kā tās atkal izvērtīsies.
https://youtu.be/JEenIKNJFF0?t=133 |
|