Ko gan teikt. Viņa mani sadusmo, raisa izmisumu. Viņa ir visu laiku klāt. Viņa - šī puse manis (vai ceturtdaļas vai tūkstošdaļas) ir pārmākusi visus sarakstus un dzied ausīs tik skaļi, ka traucē sakopot domas. Un viss pazūd lielajā izplatījumā. Ir konflikts.Un neziņa. Bet jāapzinās, ka paisumi un bēgumi ir neizbēgami. Pārejoši. Un garastāvokli var noskaņot kā stīgas.
Vien nakts mierina. Tumsa. Cerība.

esmu pateikusi nepareizas lietas un nepateikusi īsto
pateikt - tas nozīmē kādam virzīt noteiktā veidolā tītu domu
kāpēc es baidos un kāpēc es klīstu rūtīs
kāpēc kliedz vēders, ka rītos man šķiet, es mirstu
un es meklēju un tas ir tik briesmīgi sāpīgi, jo ir nepareizi, jo ir kļūdas un ir sāpīgi, dīrājoši sāpīgi

uz melnajām sienām silti svītrojas pretējo logu gaismas, manās domās tek freons. ir bīstami vienaldzīgi vientuļi. dzeltenais iekšpagalma klēpis un gaiši mēļās debesis. tā es to uzgleznošu. meži mierina, ka ir mala.

es nekad..
tu nekad..