Kalnu miesa, vietumis spalvaina, asi krokaina vai lēzeni gluda, aplenc salas kustonīti, kas no satelītiem varētu būt tikpat līdzīgs tādam radījumam kā paramecium aurelia. Ja viena virsotne slīgst ēnainā svina miglā, tad aiz tās pēkšņi paceļas kāda augstāka, kurai piekļuvusi saules gaisma, to padarot zeltainu. Gluži kā krūtsgalu vai kroni uz bāli zila fona. Es eju ceļu, un kalni pāršķiras, tie pa slāņiem apmainās, atsedzot pēkšņi kādu citu, kuru neesmu līdz šim redzējusi. Es pat nezinu visus to nosaukumus. Esmu dzirdējusi dažus cilvēkus nosaucam toponīmus, bet man tie vēl neko nenozīmē.