Šodien biju vientuļā pludmalē, lai gan kaut kur aiz manis skanēja bērnu balsis, tāli baznīcas zvani un smaržoja ceptas pankūkas. Pa akmeņiem lēkāja vārnas.

Līdz tam gāju pa apvedceļu. Cilvēku bija maz. Pat lidmašīnas nelidoja. Bija vakars, vēl gaišs, kalnu smailes pamazām apmiglojās, jo tuvojās sniegs. Es gribēju kaut kur iet, lai gan mans mērķis bija tik nenoteikts, ka man kļuva neērti. Brīžam ielūkojos savā pārgājiena aplikācijā, kas reģistrēja maršrutu, ātrumu, vertikālo ceļu. Man bija doma aiziet līdz salas ziemeļu galam, kur vēl nekad neesmu bijusi. Tomēr kļuva neomulīgi. Apstājos kādas apdzīvota kvartāla ceļa malā, ieraudzījusi akmeņainu krastu un oranžu māju. Pārgāju pāri ceļam. Tad atklāju sniega kupenā iemītu taciņu vedam lejup. Izbridu to. Jutu, ka sniegs saiet zābakos un pat zeķēs. Redzēju, ka taciņa aizved jo tālu, bet tepat priekšā jau akmeņains krasts. Zem tiem slapju smilšu masa. Kājas minu uz kaut kādas žļurkstošas, gandrīz gļotainas virsmas. Akmeņi no tās bolījās gluži kā acis. Meklējot attaisnojumu pārgājienam, ieguvu dažas fotogrāfijas.

Daudzslāņainās un spalvainās kalnu virsotnes varbūt ir tas neaptveramākais, uz ko skatīties. Ja viena virsotne slīgst miglā, svina ēnā, tad aiz tās pēkšņi paceļas kāda augstāka, kurai piekļuvusi saules gaisma, to padarot zeltainu, gluži kā krūtsgalu vai kroni uz bāli zila fona. Es eju ceļu, un kalni pāršķiras, tie pa slāņiem apmainās, atsedzot pēkšņi kādu citu, kuru es neesmu līdz šim redzējusi. Es pat nezinu visus to nosaukumus. Esmu dzirdējusi dažus cilvēkus nosaucam toponīmus, bet man tie neko nenozīmē. Es neesmu tos atklājusi.