Kāda lampa ir asiņaini sarkana. Logā skatoties, izskatās, ka netālu zem tās gluži it kā zem lielā plastmasas puspiliena būtu kāds blāvs mēles vāks. Vietā, kur stari miglojas sarkanā gaismas pūkā, dejo fejas, viļņojas efejas. Plaušas izgriežas rudenī otrādāk, zaļais ir pārplūdusi salvete, apriešas ar ziemas klusuma skaņu un iziet peļķēs, peļķēs.
Būt un ieelpot to kluso gaismu ir tik ļoti atdzīvinoši.

Datumu un laiku, kā arī vietas pierakstīšana dzejoļa apakšā rada personiskuma sajūtu, kas neaizstājama ar pelēkajiem papīriem un miglainajiem rītiem. Tie ir skaitļi. Un tomēr tik ļoti, ļoti tuvi, klātbūtnīgi.

Mēģinu atjaunot sapņa paliekas. Salīmēt nepareizas mošanās rezultātā saplēstās druskas. Sanāk vien oranži zils miglas murskulis, bet zinu, ka bija kas vairāk. Tā gaisma krāsojas uz sienas aiz manas muguras. Istaba sadalīta kolāžā, it kā sīkos kvadrātos. Esmu tumsā. Neietilpstu nevienā no četrām debespusēm. Nekas neskrien šeit, nekas nerunā. Viss ir projām.