Lietū viņi izgāja lietū
Ūūūūī
Putekļi sastājas kā zaldāti spītīgi sienmalēs, kur salaužas šķautnes, tāpēc sienas ir jāpārbīda nemitīgi. Tad putekļi nepārmīcīs sienas kupolā. Tad tad tad. Noskaldīs akmens mēle.
Mežs ir tik tuvu aizsniedzams. Piecpadsmit minūšu tuvu vispilnīgākajai, trakojošākajai sienai pasaulē. Visstatiskākajai un viskustīgākajai. Tai, kura pati ir vējš. Agri no rītiem es ieiešu kokos. Jāizspurdzas kā pumpurmēlei, jāsacietē matērijā. Vienkārši jāsaprot. Tik tieši kā acu zīlītes.

Katrā vietā, katrā šūnā viņa atduras pret aukstu un skaņu necaurlaidīgu stiklu. Un telpā viņa ir viena, bet ārpusē sēž ļodzīgas krēslkājainas būtnes.
Runā, ka sāpes un ciešanas rada īstus brīnumus. Un galvas atsitieni pret griestiem rada augšupeju. Tik un tā. Un tas nekas, ka nākas atkrist rokām gravitācijas ietekmē, tomēr virzītājspēks liek atkal sisties, sisties, kamēr izsist caurumu. Kaut kur ir mākoņi, gaiss. Un lietus.

Vislielākā nolemtība ir tāda, ka viņa visu dara nesaprotamā rokrakstā, turklāt ir pārlieku slinka (lai kaut ko pārrakstītu).