Katrā vietā, katrā šūnā viņa atduras pret aukstu un skaņu necaurlaidīgu stiklu. Un telpā viņa ir viena, bet ārpusē sēž ļodzīgas krēslkājainas būtnes.
Runā, ka sāpes un ciešanas rada īstus brīnumus. Un galvas atsitieni pret griestiem rada augšupeju. Tik un tā. Un tas nekas, ka nākas atkrist rokām gravitācijas ietekmē, tomēr virzītājspēks liek atkal sisties, sisties, kamēr izsist caurumu. Kaut kur ir mākoņi, gaiss. Un lietus.