Es apbrīnoju tos, kas allaž ir ceļā, darbos.. ar kaut ko allaž aizņemti.. Apbrīnoju tos, kam ir savs mērķis un aicinājums. Nedomāju, ka es spētu skriet un skriet, un tomēr.. apbrīnoju!

Man trūkst "aizraušanās".. iekšēji jūtu, ka sirds mana trauc kaut kur tālēs nezināmās, bet nespēju nekādi tikt līdzi. Varbūt par maz apņemšanos, varbūt nespēju atrast to gaismiņu Tuneļa galā, kas spētu mani aizvilināt..

Nav labu un sliktu lietu.. katrā no visa kā ir pa drusciņam. Neviens nav perfekts. Šad tad aizdomājos, cik gan feini būtu apvienot dažādu ļaužu īpašības vienā ;-)