07 Septembris 2022 @ 21:24
 
Pirmajā fragonijas dienā iedomājos/uzdrošinājos[?] abiem vecākiem pajautāt - kāds bērns biju bērnībā. Labāk nebūtu iedomājies.

Ciešs apskāviens līdz plecu saspringuma krampja izelpai.

Kāpēc saspringstu, ja atslābt ir, it kā, vieglāk?
Tātad saspringums man ir pamatstāvoklis, bez kura atslābumu personīgi nemaz nepazītu.

Mutuļojoša sajūtu tauste, apmaldījusies reibonī meklēdama piezemēšanos.

Tirpās iztaisnojos.

Saprotu, ka sāku tuvoties izdegšanai, paliek karstāk, un atslēgšanās procesam asistē stiprais alkohols un Lexotanil, bet es nepadodos. Visam citam es padodos, bet ne savai izdegšanai... To nedrīkst nokavēt.

Esmu pārcentīgi filtrēta atrauga, pret to ko spēju dot un kāds varētu būt.

Nekad sev neesmu rūpējis. Idiotiskais pašizdomājums - pāri-darījums - vienmēr ir bijis priekšplānā, konsistenti un maldīgi neapzināti. Kopainas jēgā, šķietami neatgriezeniski, iespiedies plānprāts.
---
Sapratu, ka ir vieglāk uzrakstīt šeit, savā katorgas pukstu ielejā, par saviem vēža apskaidrības murgiem, nekā klāstīt glāstu runas tvarstot klusumu. Atslābt mani jau gaida!

IR CITĀD<-!-Ā-!->K. Paldies, Renār! "_
 
 
skan: Aho Ssan - Intro