Gluži tāpat kā skudrām, lidoņiem vai dvēselēm, arī sajūtām ir sava dzīve. Katrai sajūtai ir savas emocijas. Iedomājies katru savu sajūtu kā plānu, caurspīdīgu auss formas šķēlīti. Saliec cieši tās blakus vienu otrai un sareizini ar simtu. Izkausē to kopumu un peldi caur viņām, izjūtot katru niansīti, katru viņu pārdzīvojumu un dzīvotgribu. Mums ir arprātā daudz sajūtu, kurām nepievēršam uzmanību vai kuras neesam aktivizējuši. Pasaule pasaulē utt. Skumji, ka vairums aprobežojamies tikai ar savu, it kā vienīgo.
Iepriekš skābē apzināti mēģināju ielīst Gundegā un izspiest viņu vai viņas autopilotu no ierindas, bet tiku tikai līdz pusei, tb, izgāju no sevis, bet bez viņas atļaujas man nesanāca iekļūt viņā. Vēlāk, kad pastāstīju savu nedarbu, viņa teica, ka vajadzēja teikt uzreiz un viņa būtu atļāvusi. Tad šo paturot prātā, vakar - zālē, man pat nebija vajadzības mēģināt kaut kur līst, jo es jau automātiski uzsūcu viņas enerģiju, sajūtas, pārdzīvojumus un apkarināmo. Tas nebija tikai no viņas. Četru stundu laikā, iekšēji bija sajūta, ka mani kratīja kā Neo Matrixā, kad viņā lādēja jaunas pieredzes. Tas bija vismagākais pārbaudījums manā dzīvē, nekad nebiju piedzīvojis, ka prātam ir tik grūti. Apjaušot šo smago/godmode stāvokli, bija neizmērojams prieks, ka spēju šo visu ilgi gaidīto un sagaidīto piedzīvot. Ka tas notiek tieši tagad un iespējams vairs nekad tā nebūs, un es nelaidu vaļā. Blood, četras stundas full throttle prāta spilgtākais paraugdemonstrējums! Apbrīnojama kapacitāte, radošums un procesors ir tam, ko dēvē par smadzeni. Vienā brīdī šeit bija grūtāk atrasties kā tur*, kas vēlāk izvilkās ļoti vienkāršā, sen aizmirstā patiesībā - šeit atrasties ir kā balva tam, ka apziņa ir tik tālu realizējusies, ka spēj apvert daudz vairāk par šejieni un piedzīvot pārpasaulīgo.
[22:16, 11/10/2021] R: Visticamāk, ka tā pieslēgšanās un viss pārējais jau ir tikai manis radīta ilūzija, kas balstījās uz interesi pamēģināt pieslēgties caur citiem un sajust atkal to GM sajūtu, kurā spēju plūst bez aiztures savā ķermenī, starp dimensijām un nezināmām smadzeņslēgumu taciņām, un generally testēt uz ko esmu spējīgs, kur nokļūt, ko piedzīvot. Visās iepriekšējās reizēs es atrāvos no tā, it kā tas būtu kaut kas nepanesams un daudz par daudz, bet šoreiz kaut kā izdevās salauzt to savu mīzēju un nelekt atpakaļ šejienē, [lai apjaustu tikko notikušo], bet turpinātu arvien dziļāk un vairāk ļauties tam, kas notiek, nevis analizēt vai domāt par to.
Tam visam apakšā bija apzinīga nepadošanās grūtumam, ko tas viss varmācīgi uzspieda, ar mērķi izslēgt mani, jo it kā nevaru sagremot...
Tieši tāpēc, ka tas bija smagi un daudz, šobrīd vairs to nevēlos piedzīvot. Un es joprojām jūtos ne tikai laimīgs, ka kaut ko tādu piedzīvoju un pateicīgs, bet arī piepildīts ar visām tām vizualizācijām, piedzīvojumiem un sajūtām. Nevis morāli izsmelts, bet pārpildīts kā nekad, un ar šo vēl mācos sadzīvot un integrēt ikdienā.
[23:19, 11/10/2021] R: Nezinu kā pieslēdzos, zinu tikai to, ka bija vēlme un patiesa interese to izdarīt. Ar to arī laikam pietika.
Viss sākās atkal ar to, ka pēkšņi pārstāju elpot, pēc G stāstītā, jo biju aizplūdis pārāk tālu detaļās. Kad pieslēdzos šejienei, tad pievērsu uzmanību kā no turienes nokļuvu atpakaļ šejienē, izelpoju, ieelpoju dziļi un atkal atkārtoju līdz turiene [iztēle/trips] tik ļoti mijiedarbojās ar šejieni, ka sākumā bija pulsējoša sajūta - iekšā/ārā, ar ļoti saraustītu uztveri, līdz to stabilizēju un visu šejieni sapludināju ar tripu. Tad apsjausma par šo un vēl lielāka ticēšana savām spējām attīstījās visā ko vēlējos izdarīt, piedzīvot, sajust. Jābūt arī pārliecinātam, ka viss ir iespējams, arī neiespējamais. Radošumam nav robežu, arī man nav robežu, nekam. Viss notiek tikai šobrīd [tripā]. Domāsi, atcerēsies, analizēsi pēc tam, jo tam tripā nav nozīmes, tad tikai jāļaujas, jāpiedzīvo un jāsajūt, kas notiek automātiski vienlaicīgi.
----------------------------------------
Ja kādam šķiet, ka narkotikas ir tikai lohiem un pabirām, tad droši varu atzīt, ka to mērķtiecīga lietošana ir vislabākais, interesantākais un aizraujošākais, kas ar jums jebkad notiks. Neviens triviāli protokolētās dzīves misijas auglis nebūs tik salds kā paša kārots, radīts, aizsniegts un izbaudīts. Absolūts simbiozes pilnbrieds. Joprojām manī notiek sistēmu salāgošanās, bet vells, kā es šo visu izbaudu! Esmu izmēģinājis gana daudz, lai pārstātu šo darīt, jo pēdējais skābes ceļojums bija ūberGM, bez robežām, bez grūtībām, ar majestātisku maigumu. Visur, arī tur, kur nestrādā tur. Nekas nav neiespējams! Ļoti vēlētos, lai katrs cilvēks, kas cīnās ar savu eksistenci [kā es iepriekš katru gadu, jo viss taču jau ir], nevis ļaujas attīstības pašplūsmai, izrāpjas ārā no tās bedres, kurā pats sevi iegrūdis, dzīvodams protokolētā vājprātā, ko dēvē par savu dzīvi. Ir tik ārkārtīgi brīnišķīgi piedzīvot sevi visā! Izklausās pēc fakinā pozitīvisma, ko mēdz potēt garā vājiem vai ne īpaši līksmiem ļaudīm, bet nē, šis ir kaut kas, ko vēlējos visu dzīvi, bet nemaz nezināju, ka vēlos tieši šo. Tāpēc turpmāk mēģināšu šeit parādīties biežāk, lai vēl vairāk sevi papildinātu. Tātad arī jūs! Priekā :)
----------------------------------------
Mandy un Enter The Void ar trīs izsaukuma zīmēm
Iepriekš skābē apzināti mēģināju ielīst Gundegā un izspiest viņu vai viņas autopilotu no ierindas, bet tiku tikai līdz pusei, tb, izgāju no sevis, bet bez viņas atļaujas man nesanāca iekļūt viņā. Vēlāk, kad pastāstīju savu nedarbu, viņa teica, ka vajadzēja teikt uzreiz un viņa būtu atļāvusi. Tad šo paturot prātā, vakar - zālē, man pat nebija vajadzības mēģināt kaut kur līst, jo es jau automātiski uzsūcu viņas enerģiju, sajūtas, pārdzīvojumus un apkarināmo. Tas nebija tikai no viņas. Četru stundu laikā, iekšēji bija sajūta, ka mani kratīja kā Neo Matrixā, kad viņā lādēja jaunas pieredzes. Tas bija vismagākais pārbaudījums manā dzīvē, nekad nebiju piedzīvojis, ka prātam ir tik grūti. Apjaušot šo smago/godmode stāvokli, bija neizmērojams prieks, ka spēju šo visu ilgi gaidīto un sagaidīto piedzīvot. Ka tas notiek tieši tagad un iespējams vairs nekad tā nebūs, un es nelaidu vaļā. Blood, četras stundas full throttle prāta spilgtākais paraugdemonstrējums! Apbrīnojama kapacitāte, radošums un procesors ir tam, ko dēvē par smadzeni. Vienā brīdī šeit bija grūtāk atrasties kā tur*, kas vēlāk izvilkās ļoti vienkāršā, sen aizmirstā patiesībā - šeit atrasties ir kā balva tam, ka apziņa ir tik tālu realizējusies, ka spēj apvert daudz vairāk par šejieni un piedzīvot pārpasaulīgo.
[22:16, 11/10/2021] R: Visticamāk, ka tā pieslēgšanās un viss pārējais jau ir tikai manis radīta ilūzija, kas balstījās uz interesi pamēģināt pieslēgties caur citiem un sajust atkal to GM sajūtu, kurā spēju plūst bez aiztures savā ķermenī, starp dimensijām un nezināmām smadzeņslēgumu taciņām, un generally testēt uz ko esmu spējīgs, kur nokļūt, ko piedzīvot. Visās iepriekšējās reizēs es atrāvos no tā, it kā tas būtu kaut kas nepanesams un daudz par daudz, bet šoreiz kaut kā izdevās salauzt to savu mīzēju un nelekt atpakaļ šejienē, [lai apjaustu tikko notikušo], bet turpinātu arvien dziļāk un vairāk ļauties tam, kas notiek, nevis analizēt vai domāt par to.
Tam visam apakšā bija apzinīga nepadošanās grūtumam, ko tas viss varmācīgi uzspieda, ar mērķi izslēgt mani, jo it kā nevaru sagremot...
Tieši tāpēc, ka tas bija smagi un daudz, šobrīd vairs to nevēlos piedzīvot. Un es joprojām jūtos ne tikai laimīgs, ka kaut ko tādu piedzīvoju un pateicīgs, bet arī piepildīts ar visām tām vizualizācijām, piedzīvojumiem un sajūtām. Nevis morāli izsmelts, bet pārpildīts kā nekad, un ar šo vēl mācos sadzīvot un integrēt ikdienā.
[23:19, 11/10/2021] R: Nezinu kā pieslēdzos, zinu tikai to, ka bija vēlme un patiesa interese to izdarīt. Ar to arī laikam pietika.
Viss sākās atkal ar to, ka pēkšņi pārstāju elpot, pēc G stāstītā, jo biju aizplūdis pārāk tālu detaļās. Kad pieslēdzos šejienei, tad pievērsu uzmanību kā no turienes nokļuvu atpakaļ šejienē, izelpoju, ieelpoju dziļi un atkal atkārtoju līdz turiene [iztēle/trips] tik ļoti mijiedarbojās ar šejieni, ka sākumā bija pulsējoša sajūta - iekšā/ārā, ar ļoti saraustītu uztveri, līdz to stabilizēju un visu šejieni sapludināju ar tripu. Tad apsjausma par šo un vēl lielāka ticēšana savām spējām attīstījās visā ko vēlējos izdarīt, piedzīvot, sajust. Jābūt arī pārliecinātam, ka viss ir iespējams, arī neiespējamais. Radošumam nav robežu, arī man nav robežu, nekam. Viss notiek tikai šobrīd [tripā]. Domāsi, atcerēsies, analizēsi pēc tam, jo tam tripā nav nozīmes, tad tikai jāļaujas, jāpiedzīvo un jāsajūt, kas notiek automātiski vienlaicīgi.
----------------------------------------
Ja kādam šķiet, ka narkotikas ir tikai lohiem un pabirām, tad droši varu atzīt, ka to mērķtiecīga lietošana ir vislabākais, interesantākais un aizraujošākais, kas ar jums jebkad notiks. Neviens triviāli protokolētās dzīves misijas auglis nebūs tik salds kā paša kārots, radīts, aizsniegts un izbaudīts. Absolūts simbiozes pilnbrieds. Joprojām manī notiek sistēmu salāgošanās, bet vells, kā es šo visu izbaudu! Esmu izmēģinājis gana daudz, lai pārstātu šo darīt, jo pēdējais skābes ceļojums bija ūberGM, bez robežām, bez grūtībām, ar majestātisku maigumu. Visur, arī tur, kur nestrādā tur. Nekas nav neiespējams! Ļoti vēlētos, lai katrs cilvēks, kas cīnās ar savu eksistenci [kā es iepriekš katru gadu, jo viss taču jau ir], nevis ļaujas attīstības pašplūsmai, izrāpjas ārā no tās bedres, kurā pats sevi iegrūdis, dzīvodams protokolētā vājprātā, ko dēvē par savu dzīvi. Ir tik ārkārtīgi brīnišķīgi piedzīvot sevi visā! Izklausās pēc fakinā pozitīvisma, ko mēdz potēt garā vājiem vai ne īpaši līksmiem ļaudīm, bet nē, šis ir kaut kas, ko vēlējos visu dzīvi, bet nemaz nezināju, ka vēlos tieši šo. Tāpēc turpmāk mēģināšu šeit parādīties biežāk, lai vēl vairāk sevi papildinātu. Tātad arī jūs! Priekā :)
----------------------------------------
Mandy un Enter The Void ar trīs izsaukuma zīmēm
::..::