Atceries to reizi sākumā, kad virtuvē beidzu Tevi glāstīt?
tavās acīs spiedza trīs burtu izteiksme, tulkojumā vatafak,
kas spītīgi konfliktēja ar izpratni par pieskārienu burvību
un nerimstošiem palīdzības tvērieniem neuzticēšanās virzienā.
Salkanās lūpas, sejas muskulatūra un elpošana sastinga,
cenšoties aptvert šīs situācijas nopietnību tikumības perspektīvā.
Acu mirklī Tu izspēlēji visus šaušalīgā klāsta banālos scenārijus,
aizēnojot dziļo simpātiju, ar kādu mēdzi raudzīties manī.
Tu sajuti cik bīstams var būt cilvēks, kam nespēj uzticēties.
Bet pēkšņā apjausma, savā aizturē, kliedēja Tavas bažas par šo dvēselisko pārdzīvojumu.
Vajadzēja tik vien kā ļauties, pat atdoties elektronu mijiedarbībai,
kas paradoksāli virmoja starp lielā gaļas naža asmeni un Tavu ādu.
Tu arī ļāvies šai katarsei - dzestrs spraigums pārņēma stingumu,
ko nepilnā minūtē bija izraisījis komplicētu iedomu kopums.
Sirdsdarbība jūtami paātrinājās, drudža karstums noslīdēja no vaiga kauliem zemkaklē,
caurstrāvojot Tevi ar dzīvības garšu, kas allaž nomaldās aizmirstībā.
Tagad, šo skaisto atmiņu ietvaros, lūdzu, paņem manu līdzcietību,
noraus ar to savas asaras. Esmu ārpus viņas paklausības.