Lacy F

panacea @ 17:01: Alu cilvēks datōru laikmetā
Domāju par to, kā no vienas puses, cilvēki nepārtraukti uzkrāj zināšanas, kas, manuprāt, ir teju vienīgais, kas mūs atšķir no akmens laikmeta senčiem. Starp citu, man vienmēr besī, kad muzejos akmens laikmeta senčus parāda neaptēstus. Viņi bija tikpat garīgi apdāvināti kā es un tu. Lai nu kā, tā kā mēs spējam zināšanas uzkrāt un nodot tālāk, turpmākajām paaudzēm ir pieejami visādi forši pričendāļi, nav jāatklāj visādas iepriekš atklātas lietas un var būvēt pa virsu vēl jaunas gudrības. Protams, ja mūs izsēdinā uz neapdzīvotas salas, tad zināšanas līdzi nav paņēmušās, visa šitā evolūcija bijusi, nebijusi un atgriežamies pie šķēpiem un bultām.

Bet, lai nu kā, kas mani nodarbina, ir tas, ka neskatoties uz visām tām uzkrātajām zināšanām, mēs patiešām joprojām esam tie paši homo sapiens sapiens, kas bijām akmens laikmetā un droši vien emocionāli un pat intelektuālās kapacitātes ziņā nespējam pieņemt labākus lēmumus nekā tūkstošiem gadus atpakaļ.

Ko es mēģinu savā prātā salikt kopā un kas man lāga neizdodas (hellou, neandertāļu senci, tev arī nesanāca?), bet interesanti domās pabakstīt tāpat, ir duālisms, ka no vienas puses ir bijusi tāda zināšana evolūcija, bet no otras puses, tajā pašā putrā joprojām maļamies.