Dienas prieciņi - October 8th, 2010

Es, protams, par vēlu pamodos, par vēlu izgāju no mājām, lietvežu kursos nepieteicos, jo 4h katru dienu papildus tam, ko es jau daru izklausās skarbi. Bet es biju uz Muktupāvelas lekciju biedrības namā par Pokaiņu mežu, jauki pasēdēju, tā arī nesapratu - par ko tas viss? Manu velosipēdiņu laboja, bet laikam nesalaboja, kad izņēmu viņu tad pirmos kvartālus gāja labi, viss tāds stingrs un nešūpojas, bet viņš drīz atkal atsāka žēlīgo čīkstēšanu. Bet es laikam nebraukšu vis atpakaļ, cik tad var, apkārtējie jāpieņem tādi kādi viņi ir un ja Berijam gribas čīkstēt, tad lai viņš čīkst.

Man laikam obligātā literatūra nemaz neliekas kā literatūra, tikai lieta, ar ko jātiek galā, bet, as long as I have no time to choose on my own, šīs grāmatas laikam gan būs vienīgās, ko izlasu, tāpēc jāpapriecājas vismaz par tām. Turklāt, kaut kā taču ir jāatskaitās, kāpēc nekas sirdi sildošs nav izlasīts! Bet atcerējos šo visu es tikaii tāpēc, ka šovakar burtnīciņā pārrakstīju uz papīra driskām uzšņāptos citātus, kas laikam ir mans šīsdienas lielākais sasniegums.
Grāmata. Man būs interesanti, kad Briedis pastāstīs, kāda bija tās slepenā nozīme, jo, kaut arī es visu it kā sapratu, man tomēr ir sajūta, ka tas bij simboliski uztverams darbs. Savādāk, pavisam vienmuļi - zemnieka dēls, dodas uz četrām debesspusēm, visur kaut ko uzzina un beigās nelaimīgs nomirst (it kā).