Dienas prieciņi - April 22nd, 2010

Starp citu, šī ir tā zīmīgā diena, kurā aprit pusgads kopš esmu ieguvusi tiesības un pēdējo reizi braukusi.
Uzdrīkstēšos izvirzīt apgalvojumu, ka tas tā nevar turpināties un kaut kas jādara.

Man beidzot būs slepenais blogs un es beidzot piederu vidusmēra cilvēku šķirai, urā! Tiesa, pagaidām tikai cibā, jo viss liecina, ka šī ir visjaukākā vieta, bet twitter ir vienkārši smieklīgs un rakstot kādā starptautiskākā dienasgrāmatu serverī es jutīšos pārāk motivēta rakstīt angliski un pēc tam man nāksies vaibstīties par savām nožēlojamajām kļūdām. Kaut gan, tikpat labi, varbūt, ka to es arī esmu pelnījusi. Vispār, ir grūti savas domas sakārtot lasāmā formātā un piespiest sevi pierakstīt. Šie gan saka, ka tas esot addictive.

Ak, jā, un īpašais veltījums man (jo kādam jau tas jādara) ir šis atbilstīgais dzejolis, ko šodien vēl mācēju no galvas un rātni starpbrīdī pusgaitenī skaitīju skolotājai. Es to pierakstīšu, lai neaizmirstu, un tas būs mēģinājums saglabāt savā īstermiņā atmiņā vismaz kaut ko un, varbūt, tik ļoti nemocīties nākotnē, kad pēkšņi jāatceras kāds dzejolis. Jebkurā gadījumā, tas ir jauks. Un ir neprātīgi svarīgi zināt, ka tas ir no 1982.gadā iznākušā krājuma "Sol minors", vai ne?
O. Vācietis, "Atlikt"

Kā man mudina
atlikt to strīdu,
atlikt to izlemšanu,
atlikt tās šaubas,
atlikt to darīšanu
atlikt to šodienu
vismaz uz rītdienu!

Vienreiz es paklausīju
un dabūju zināt,
ka ikviens atliktais
rīt izrādīsies,
ka bijis
neatliekams


Viņš to definitely ir veltījis man, bet tā daļa par zināt dabūtā apjēgšanu vēl īsti nefunkcionē...