Dziesma, kuru es gribeeju tev dziedaat, paliek nedziedaata liidz shai dienai.

Es savas dienas aizvadiiju, skanjodams un paarskanjodams savu kokli.

Iistais laiks nav pienaacis, iistie vaardi nav veel atrasti;tikai neremdinaama veeleeshanaas moka manu sirdi.

Ziedi nav veel izplaukushi; tikai veejsh shalko man garaam.

Es neesmu redzeejis vinja vaiga, nedz klausiijies vinja balsii; tikai vinja leenos soljus es dzirdeeju uz celja savas maajas tuvumaa.

Visa garaa diena pagaaja, ruupeejot vinjam seedekli uz griidas; bet gaismeklis veel nebija iedegts, un es nevareeju vinju aicinaat savaa maajaa iekshaa.

Es dziivoju ceriibaa vinju satikt, tachu shaas satikshanas nav un nav.

/rabindranats tagore/